Krievu rakstniece stāsta, kā tapusi grāmata par populārajiem mūziķiem un kāds iespaids palicis par Jelgavu
Alīna Katrāne-Šilinga (Алина Катран-Шиллинг) sarunā ar “Ziņām” dalījās ar to, kā tapa grāmata “Ты не один. От песочницы до стадиона” (“Эксмо”, 2021), kas Latvijā izdota ar nosaukumu “Meklēt vienam otru” (“Prāta vētras skaņu ierakstu kompānija”, 2021). Intervijā autore dalās ar savu grāmatas dzimšanas pieredzi, stāsta par pazīšanos ar “Prāta vētras” puišiem un iespaidiem, staigājot pa Jelgavas ielām un iepazīstot artefaktus, kā arī ieskicē, par ko būs viņas topošie darbi.
– Grāmata sākas ar īsu Jelgavas aprakstu… Ko jūs vēl interesantu uzzinājāt par mūsu pilsētu, strādājot pie šī projekta?
Līdz šim es par Jelgavu biju dzirdējusi vien vēstures stundās skolā, jo tur reiz dzīvojusi mūsu ķeizariene Anna Ivanovna (Anna I). Viņu turp izsūtīja, bet pēcāk viņa atgriezās Krievijā, lai ieņemtu troni. Ilgi gan Anna nevaldīja.
Es biju ļoti priecīga atbraukt uz jūsu pilsētu, man bija būtiski redzēt to savām acīm. Labprāt pa to pastaigājos, apskatīju skolu, kur “Prāta vētras” puiši reiz mācījās, viņu mājas, pagalmus. Ļoti žēl, ka pilsēta tik ļoti cieta kara laikā un ka šodienas Jelgava ir maz līdzīga tai, kas bija pirms kara, proti, ir palikušas vien dažas vēsturiskas ēkas.
– Jūs ar Jāni Jubaltu apstaigājāt grupas vēsturē būtiskas vietas. Kas visvairāk iepatikās mūsu pilsētā?
Protams, iespaidoja tornis, kas ir palicis no Svētās Trīsvienības baznīcas. Mani allaž pārņem tirpas, redzot senas celtnes, turklāt puišu bērnībā tas izskatījās gaužām citādi. “Prātnieki” stāstīja, ka toreiz viņus biedējuši, ka tur it kā esot aprakts krievu tanks. Es biju ļoti priecīga ieraudzīt, cik ļoti labā stāvoklī tornis ir šobrīd. Katrā stāvā man bija ko aplūkot, un no torņa augšdaļas bija pārredzama visa Jelgava.
Man patika arī Jelgavas stacija. Es ļoti spilgti iztēlojos, kā vidusskolēni stiepj savus instrumentus. Magic (tā Jāni Jubaltu pazīst Krievijā) parādīja, kur tieši tas notika, – caur nelielu skvēru, kur stāv piemineklis Lāčplēsim. Vienā no grāmatas nodaļām puiši par viņu arī atcerējās, jo viņus pat salīdzinājuši ar Kangaru.
Patiesi iespaidoja tas pagalms, kur noticis mans mīļākais gadījums saistībā ar “Brainstorm”. Par puisīti logā – kad mazais Renārs Kaupers skatījās, kā zēni spēlē bumbu, taču viņam kaut kā bija neērti iziet laukā, līdz atnāca Kaspars Roga un izveda viņu pagalmā. Vēl atmiņā palicis milzīgs nozāģēts koks līdzās centrālajai ielai (Lielā iela), netālu no Jelgavai būtisku notikumu piemiņas vietas (vides objekts “Laika rats 100”), kur aplī ir izvietoti spoguļu cilvēciņi ar laukakmeņiem uz galvas. Magic stāstīja, ka bērnība viņi pa šo koku esot bieži kāpelējuši.
– Ar ko, izņemot grāmatas vāku un nosaukumu, atšķiras, krievu un latviešu izdevumu versijas? Intervijā laikrakstam “Komsomoļskaja Pravda” (“Комсомольская правдa”) Renārs izteicās, ka, sākot tulkot tekstu no krievu valodas, esot mainījies rakstītās domas saturs un tāpēc latviešu versijai tas ir citāds.
Jā, bez šaubām. Man gan ir mazliet grūtāk to novērtēt, jo ne tik labi pārvaldu latviešu valodu, lai arī to ļoti gribētos. Ar puišiem mēs komunicējām krieviski. Es rakstīju grāmatas krievu valodas versiju, un jau pēcāk brīnišķīgais Ilmārs Šlāpins to tulkoja latviešu valodā. Protams, par kādām vietām mēs ar viņu apspriedāmies, jo krievu valodā ir ļoti daudz vārdu spēļu, un tas viss pilnībā nav pārtulkojams jebkurā citā valodā. Ilmārs Šlāpins ļoti labi pārvalda tekstu, es lasīju viņa rakstus. Esmu pārliecināta, ka viņš manis rakstīto ir iztulkojis ļoti saudzīgi un labi.
Vēl ir atšķirības grāmatas vizuālajā izskatā, jo Antons Korbins mums sagādāja vēl vairāk fotogrāfiju, kad grāmatas krievu valodas versija jau bija nodota drukā. Piedevām atšķiras papīrs, kas arī ir būtiski. Grāmatā, kas sarakstīta krievu valodā, tas ir vairāk matēts, pat senlaicīgs, turpretī grāmata latviešu valodā ir ārēji glancēta un spilgta. Kas attiecas uz stāstiem – atšķiras runātāji. Tulkojumā latviešu valodā nav Mišas Kozireva un Vladi, toties ir Vaira Vīķe-Freiberga un jau pieminētais Ilmārs Šlāpins.
– Kas bija aizraujošākais, rakstot šo grāmatu?
Protams, katrs grupas dalībnieku atklātības moments bija īpašs, jo, kad tu saproti, ka no cilvēka pa kārtai kā no sīpola nolobās atklātības slānis, dažreiz pat pārskrien skudriņas, jo tu saproti, ka cilvēks tev uzticas, pilnībā atveras un stāsta kaut ko sev ļoti svarīgu. Vienmēr, kad mēs lasām vai dzirdam stāstos kaut ko patiesu un ļoti īstu, mūsos tas atbalsojas. Kad tie nav vien banāli vārdi par to, kā man tur bija grūti vai forši, jautri vai sarežģīti, bet, kad cilvēks izskaidro, kāpēc viņam tā bija. Tādēļ brīžos, kad puiši bija atklāti, dažās sarunās mums sariesās asaras. Manuprāt, šāda atklātība ir vissvarīgākā.
– Jūs esat minējusi, ka nolēmāt veidot stāstu apkopojumu, nevis hronoloģisku biogrāfiju, jo, izpētot daudzu citu mākslinieku rakstīto vēsturi, nonācāt pie secinājuma, ka tas ne vienmēr ir interesanti.
Ar puišiem Maskavā kā galvenā sabiedrisko attiecību jautājumos strādā Anastasija Gračova. Viņa mūs arī iepazīstināja. Abas esam pazīstamas jau ļoti sen, kad vēl kopā strādājām raidorganizācijā “НАШЕ Радио” (“Mūsu Radio”). Anastasija zināja, ka es rakstu, un paralēli viņai parādījās informācija, ka “Prāta vētra” jau diezgan sen sevī iznēsā domu par grāmatu. Taču puiši negribēja tiešu biogrāfiju, tādu klasisku vēsturi. Tad nu mēs satikāmies, un viņi man piedāvāja izdomāt kādu koncepciju.
Es iegrimu puišu mūzikā un intervijās, nopirku grāmatnīcā, manuprāt, vai visu plauktu ar mūzikas grāmatām, kas tobrīd bija piedāvājumā. Tur bija, piemēram, izdevums par grupu “Muse” (“Out of This World”), ko sarakstījis mūzikas žurnālists Marks Bomonts, kurš ar viņiem trīs gadus braukāja pa turnejām. Es kā šīs grupas cienītāja gan biju sarūgtināta, mani grāmata tā pa īstam nesajūsmināja. Un visas tās grāmatas bija veidotas pēc viena un tā paša principa. Man gribējās ko citu, un es sapratu, ka tās būs dzīves vērtības, ka par katru no šīm vērtībām puiši izteiksies.
Mums bija liels mērķis, lai grāmata būtu interesanta ne tikai grupas cienītājiem, bet arī vienkāršam lasītājam. Konkrētajā gadījumā puiši ir tādi kā grāmatu varoņi, jo, kad paņemam rokās romānu, mēs taču arī nepazīstam šos varoņus un nezinām, kas ar viņiem notiks. Mēs centāmies uzturēt līdzīgu virzienu, lai tas būtu saistoši arī tiem, kuri vispār neko nezina par “Prāta vētru”, neinteresējas par to, kurā gadā viņiem iznāca kāds albums, bet tajā pašā laikā jebkurš lasītājs lieliski zina, kas ir draudzība, mīlestība un radošums. Lasītāju arī šie jautājumi skar un uztrauc.
– Šī ir jūsu pirmā grāmata. Vai ir jau plānos nākamā? Par ko tā būs?
Pašlaik man izstrādē ir uzreiz divas. Bija pat trīs, bet viena ir nolikta uz pauzes. Viena no šīm grāmatām ir pilnībā mākslinieciska. Tas drīzāk ir tāds romāns ar novērojumiem. Man gribas parādīt kādu cilvēku kopienu mājas pagalmā, kur ir bērniņš ar autismu, ir vecmāmiņa, kāds laimīgs laulātais pāris, un katrā šīs grāmatas nodaļā mēs pārvietojam apziņu no viena cilvēka citā. Es vēlos parādīt, cik ļoti mēs vienā un tai pašā brīdī dažādi skatāmies uz realitāti.
Kas attiecas uz reālistiska satura darbu, ko jau sen vajag pabeigt un ko sāku rakstīt vēl pirms “Ты не один. От песочницы до стадиона” (“Meklēt vienam otru”), – tā ir grāmata par krievu aktieri Dmitriju Marjanovu, kurš diemžēl jau ir aizsaulē. Šis darbs būs kā viņa draugu atmiņu almanahs. Ir jau savākti 70 procenti materiāla, un pašlaik esam nobeiguma fāzē.
– Kurš ir jūsu mīļākais “Prāta vētras” albums? Un kāpēc tieši tas?
Tāda tuvākā albuma man nav, kaut gan es ļoti mīlu “7 Steps of Fresh Air“ (2015). Šis albums ir tuvs, sākot ar nosaukumu un beidzot ar tajā iekļautajām kompozīcijām. Man vienkārši ir “Brainstorm” pleiliste, kurā ir manas mīļākās dziesmas. Tās dažreiz mainās, citas paliek. Piemēram, “So Low Lullaby”, “Thunder Without Rain” un “Tevis dēļ”. Tāpat ļoti patīk skaņdarbs “Māsa Nakts”. Tas ir lēns un lirisks. Vēl jestrā “Kaķēns, kurš atteicās no jūrasskolas”. Kas vēl?! “Under My Wing”. Tā ir tik jutekliska un maiga. No jaunākajām es dievinu “Контакты”, ar ko ilgu laiku puiši sāka savus šovus.
– Pastāstiet, lūdzu, mazliet par grāmatas ilustratori Annu Solujanovu?
Anna paveica milzīgu darbu. Grāmatā ir iekļauti, šķiet, vien kādi 10 procenti no tā, ko viņa radīja, jo šī mums visiem bija pirmā grāmata – gan puišiem, gan man, gan Annai. Darba gaitā mums vienkārši mainījās plāns. Sākotnēji bija pavisam cits izkārtojums ar ļoti daudziem grafiskiem attēliem.
Annai bija uzdevums ļoti rūpīgi izlasīt visas nodaļas un ilustrēt to, kā nav uz fotogrāfijām. Tas nebija vienkārši, piemēram, stāsts, kur Kaspars atklāj, kāpēc viņam ir nolauzts priekšējais zobs, un viņš atceras par negadījumu ar mopēdu “Rīga”… Mēs ar Annu speciāli precizējām šī mopēda modeli, es atradu internetā fotogrāfiju, pārprasīju Rogam, vai tas ir īstais verķis, un Anna jau pēcāk to detalizēti uzzīmēja. Gluži tāpat bija Māra Mihelsona gadījumā, kur viņš atceras, kā bērnudārzā audzinātāja no retro atskaņotāja spēlēja dziesmu “Dāvāja Māriņa meitenei mūžiņu”. Mēs to darījām tik ļoti skrupulozi, jo viens ir dzirdēt un lasīt aprakstu, pavisam cits – redzēt lietas, ko, piemēram, divdesmitgadīgs jaunietis pat iedomāties nespēj!
– Grāmatas prezentācijā Sanktpēterburgā minējāt, ka visgrūtāk izrādījās “atkost” Māri, Kaspars bija maksimāli atklāts plus, jums rakstot šo grāmatu, palīdzēja iet pareizajā virzienā, ar Jāni praktiski sajutāt “Prāta vētras” stāstu (staigājot pa Jelgavu), savukārt Renārs dalījās ar vērtīgām metaforām. Kā jūs īsumā aprakstītu pārējos grāmatas varoņus – Iļju Lagutenko, Raimondu Paulu, Jevgeņiju Griškovecu u.c.?
Jā! Jums ir taisnība. Protams, viņi ir šīs grāmatas varoņi. Pirmais un pats galvenais – “Brainstorm” grāmata bija tāda kā parole, no kuras nespēja atteikties neviens no šiem otrā plāna, nosauksim viņus tā, varoņiem. Visi ļoti gribēja piedalīties un arī atrada tam laiku pat tad, kad tā nebija vispār. Piemēram, Jevgeņijs Griškovecs. Mēs nekādi ar viņu nevarējām satikties, un paldies Dievam, ka tas tomēr izdevās pirms lokdauna. Atceros, satikāmies tieši pirms izrādes Maskavā. Mums nebija daudz laika, taču tās vērtīgās minūtes, ko viņš varētu veltīt sev, lai noskaņotos izrādei, viņš atdeva manai grāmatai, atdeva “Prāta vētrai” un, šķiet, teju nenokavēja izrādes sākumu.
Saruna ar Iļju Lagutenko ir man mīļākā no intervijām ar grāmatas viesiem. Tur ir tas ļoti intīmais moments, ka viņš jūt vainu par Mumiņa (Gundars Mauševics) bojāeju, lai gan tas ir absolūti iracionāli, viņš absolūti nav vainīgs. Bet acīmredzot viņam bija svarīgi to izteikt vārdos, un vēl jo svarīgāk bija pēcāk to izlasīt “Brainstorm” puišiem. Dažkārt to, ko mēs nevaram apspriest tieši, vieglāk ir paveikt ar mākslas starpniecību. Tā arī ir sava veida terapija.
Raimonds Pauls, protams… Tas ir tāds gods ar viņu aprunāties! Mēs norunājam gandrīz divas stundas, un viņš nekādi nevarēja saprast, kāpēc es viņu iztaujāju par karu. Man bija būtiski parādīt šo laika spirāli, ka reiz puiši no “Prāta vētras” bija mazi puišeļi un dziedāja korī “Sienāzītis”, ka viņi uzstājās uz skatuves ar Paulu, bija iedvesmojušies no viņa. Maestro bija seši gadi, kad sākās karš, un skaidrs, ka viņš nekādā korī un ne uz kādas skatuves dziedāt nevarēja. Viņš redzēja visas tās šausmas ar pakārtiem oficieriem utt. Taču vēlāk gan Pauls, gan “Prāta vētra” satiekas jau uz lielās skatuves, kur viņi savāc 60 000 klausītāju, un tas arī ir kaut kāds neiedomājams aplis. Ir grūti noticēt, ka tie ir tie paši cilvēki.
– Pastāstiet mazliet par sevi! Jūs esat mācījusies Sanktpēterburgas Kino un televīzijas institūtā, spēlējusi neatkarīgo trubadūru teātrī КАДАРТ un pat filmējusies seriālā “Sasisto lukturu ielas”…
Bija tāda lieta, jā. Man allaž ir paticis rakstīt, bet pastāv zināmi stereotipi, vismaz agrāk tie bija pat vēl spēcīgāki, ka scenāristam un režisoram ir jābūt tādam rūdītam, vēlams vīrietim, kurš izgājis cauri sarežģītai dzīves skolai. Tādēļ meitenes uzreiz pēc vidusskolas nelabprāt uzņem scenāristu vai režisoru fakultātē. Un tomēr es devos uz Kino un televīzijas institūtu, iestājos režisoros, bet tā sanāca, ka mūsu meistaram aizliedza vadīt kursu veselības stāvokļa dēļ. Viņš tieši bija tāds vecs un rūdīts kadrs. Tā es pārgāju uz televīzijas žurnālistiku. Tā bija milzīga kompānija, kas sastāvēja no operatoriem, režisoriem, skaņu operatoriem, un visa šī kompānija mani pamazām aplenca. Mums ar laiku izveidojās teātra pulciņš. Tur bija aktieru kursa absolventi, mēs īrējām telpas Sanktpēterburgā un uzvedām izrādes. Aktierspēle mani uz kādu laiku ievilka. Es nofilmējos grupas “Король и Шут” (“Karalis un āksts”) klipā. Tā bija tāda prove, ļoti interesanti, taču es sapratu, ka tā nav gluži mana lieta.
Mani allaž ir vilinājusi rakstīšana, vēl kopš skolas laikiem. Tā es pamazām gan caur radio, gan caur mūzikas žurnāliem, tostarp “Rolling Stone” un “Fuzz,” nonācu pie tā, ko daru pašlaik. Un tas tieši bija saistīts ar minēto mistisko laika spirāli. Šovasar mēs satikāmies ar žurnāla “Fuzz” galveno redaktoru Aleksandru Dolgovu, cilvēku, kuru es allaž esmu apbrīnojusi. Viņš savulaik aizgāja no jūras spēkiem, kur bija zemūdenes kapteinis. Aizgāja rokenrola dēļ, lai izdotu mūzikas avīzi. Tās bija 80. gadu beigas Padomju Savienībā, un par to varēja ne tikai uzplečus noņemt, bet arī iesēdināt cietumā. Nesen viņam iznāca grāmata “Меломан” (“Melomāns”), un mēs apmainījāmies ar savām grāmatām, tas bija ļoti svarīgi un vērtīgi!
– Šis pat nav jautājums, es domāju, ka tas tā arī notiks. Viens no jūsu sapņiem ir iepazīties ar Bono (grupas “U2” vokālistu)… “Prāta vētra” to var nodrošināt, vai ne? Renārs taču viņu pazīst!
Jā… (Smejas.) Renārs viņu pazīst. Un šeit pat nav runa par piecu roku spiedienu teoriju, bet gan tikai divu. Tiekšos uz to, pagaidām tas vēl nav noticis.
Alīna Katrāne-Šilinga
Dzimšanas vieta: Sanktpēterburga, Krievija
Profesija: rakstniece, scenāriste
Sapņu loma: Pjero
Izglītība: Sanktpēterburgas Kino un televīzijas institūts, televīzijas žurnāliste
Mīļākā grāmata: Toms Stopards “Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši”
Mīļākais moments “BrainStorm” vēsturē: “На Заре“ (Mežaparks, “Skārda bungu tūre”, 2018)
