Latviešu tauta ir kā ozols, kas ieaudzis smagajā Zemgales mālā. To nespēj iznīdēt kara tehnika, pat pēc kara tas turpināja pretoties ienākošajai varai.
Latviešu tauta ir kā ozols, kas ieaudzis smagajā Zemgales mālā. To nespēj iznīdēt kara tehnika, pat pēc kara tas turpināja pretoties ienākošajai varai. Lai arī kā svešinieks postīja tā zarus, iznīcinādams pēckara cīnītājus, aizcirta saknes, izvezdams to piederīgos, atbalstītājus, ozols turpināja zaļot.
Vissmagāk klājās latviešu mātei, kurai visa iedzīve bija jāpamet dažu minūšu laikā, kas, rūpēdamās par bērniem, aizmirsa par visu citu un pirmām kārtām par sevi. Tikai tad, kad jau bija aizcirtušās vagonu durvis un mazākais ieprasījās «Mammīt, maizīti!», māte, rakādamās līdzpaņemtajā, uzgāja knicīti maizes. Tad atcerējās, ka viss cepums palika tur, pieliekamajā. Brūni izcepušies maizes kukuļi. Vēl smaržojoši pēc vasaras un tik gardi. Pārsegti ar labāko izrakstīto pūra dvieli. Bet rokās vēl iepriekšējā cepuma puskaltušais galiņš. Māte tos atcerējās visu mūžu. Tad, kad mazākais mira no bada. Tad, kad pati staigāja uztūkusi, nespēdama paspert soļus un joprojām atlauzdama no savas slapjās, sāļās maizes devas lielāko gabalu palikušajam, sev atstādama tik druskas. Apzinādamās, ka bez viņas arī otrais neizdzīvos, bet lauza un atdeva, ne mirkli nežēlojot.
Kad, tomēr izturējusi, zaudējusi abus, pēc daudziem svešumā novergotiem gadiem atgriezās, pirmais gājiens bija uz mājām, pēc visu laiku atmiņā esošajiem, vēl joprojām smaržojošiem brūnajiem rudzu maizes kukuļiem.
Mājas nodzīvotas, sabrukušiem jumtiem, izrautām durvīm. Bezstiklu logu rāmjos dziedāja vējš. Nav pieliekamā, pat sienu nav. Bet liekas, no tās vietas vēl joprojām plūst tikko ceptas rudzu maizes smarža. Māte, kas no jaunas, raženas sievietes pārvērtusies par vecu graustu, kas nespēj vairs kustēties bez nūjas atbalsta, sabrūk ceļos un iekrīt gruvešos. Tajā, kas palicis pāri no svešinieku nodzīvotā.
***
Palicis pēdējais maizes gabals. Tas sev. Vienmēr ticis atrauts, atdāļāts, nu varu. Bezgala ilgi nav izjusta īsta Latvijas maize. Tāda, kas būtu glābusi šos bada nāvē mirušos tūkstošus, arī abus viņu bērnus. Bet, paceļot skatu, ierauga saules starā, kas izlauzies caur sabrukušo jumtu un griestu pārsegu, stāvam mazu meitenīti, kas klusējot pastiepusi rokas, kas tik caurspīdīgas. Viņa stāv un nelūdzas, bet lielās asaru lāses, kas rit pār viņas vaigiem, izsaka lūgumu vēl iespaidīgāk. Īss klusuma mirklis, un roka, kas jau cēla pie lūpām pēdējo palikušo garoziņu, apstājas pusceļā. Tad pastiepjas pret meitenīti, un lūpas nočukst: ņem, tev tas vairāk vajadzīgs, tev vēl ilgs ceļš ejams, līdz Brīvai Latvijai, vēl daudz kas paveicams. Es jau…
***
Aiziet sieva, balstoties uz ozola zara. Sieva, kura zaudējusi vīru, māte, kuras bērni miruši bada nāvē, saimniece, kurai vairs nav jumta virs galvas, sieviete, kas, par spīti visam, izdzīvojusi un atgriezusies savā dzimtenē Latvijā. Atgriezusies redz, ka viņas senču stādītais ozols pārcietis visas vētras un negaisus, vēl joprojām zaļo, un, kamēr tas bērs auglīgā zemē zīles, būs dzīva latviešu tauta.
Guntars Bullis, represētais
