Aizvadītajā nedēļā «Ziņas» publicēja rakstu par valsts atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem.
Aizvadītajā nedēļā «Ziņas» publicēja rakstu par valsts atbalstu mazajiem un vidējiem uzņēmumiem. Cita starpā tika minēts, ka, «salīdzinot Latvijas rajonu attīstības līmeni pēc tā dēvētā svērtā indeksa, viszemākais tas ir Ludzas un Rēzeknes rajonā (-1,4), savukārt Dobeles rajonā tas ir +0,1, Bauskas +0,3, bet Jelgavas rajonā –-0,5. Bēdīgi, bet mūsu rajons Zemgalē ir pats depresīvākais, tas atpaliek pat no Aizkraukles (-0,1) un Jēkabpils (-0,3) rajona». Vairāki lasītāji par to pauda neizpratni, tādēļ piedāvājam sarunu ar Zemgales attīstības aģentūras direktoru Raiti Vītoliņu, kas paskaidro situāciju.
Daudz kas atkarīgs no analīzes metodikas. Latvijas kartē (skat. 1. attēlu, kas ņemts no VSIA «Reģionu attīstība» publicētā «Īpaši atbalstāmo reģionu attīstības programmas izvērtējuma 1998. – 2000. gadā») attēlotajā rajonu attīstības līmenī 2000. gadā tiešām redzama Jelgavas rajona atpalicība, tomēr jāpievērš uzmanība, ka šajā shēmā nav iekļautas Latvijas lielākās pilsētas, arī Jelgava nav ieskaitīta rajona teritorijā, lai gan, piemēram, Bauskas, Jēkabpils, Dobeles rajonā to centri ir ietverti. Tādēļ objektīvākam priekšstatam ieteicams pievērsties minētā izdevuma citai shēmai, kas rāda pašvaldības ar īpaši atbalstāmā reģiona statusu 2001. gadā (skat. 2. attēlu). Mūsu rajonā šis statuss ir piešķirts tikai divām – Vilces un Kalnciema – pašvaldībām. Bet, jo mazāk «īpaši atbalstāmo», tas ir, atpalikušo, pagastu, jo situācija rajonā kopumā ir pozitīvāka.
Šādā griezumā mūsu rajona attīstība vērtējama pat nedaudz virs vidējā valsts līmeņa. Tieši šī shēma rāda Jelgavas rajona attīstību. Tas pats sakāms par pārējo Latvijas teritoriju: jo mazāk iekrāsoto plankumu – atpaliekošo pagastu –, jo attiecīgais rajons ir spēcīgāks.
Vai īpaši atbalstāmo teritoriju skaits ir gana objektīvs rajonu attīstības rādītājs? Vai nebūtu jāņem vērā arī atsevišķu pagastu vadītāju prasme un uzstājība, «caursišanas» spējas, lai šādu statusu iegūtu? Pagastiem taču tas ir izdevīgs.
Nē, ar «caursišanu» vien neko nevar izdarīt. Aprēķinu metodika ir precīza, to veic, nepiedaloties pašvaldību pārstāvjiem, bez viņu ietekmes: atbilstība īpaši atbalstāmas teritorijas statusam tiek noteikta bezkaislīgi, gluži matemātiski. Vienīgi varētu diskutēt par izvēlētas metodikas pareizību: vai, runājot par rajona attīstības līmeni, ir pareizi neievērot pilsētas to teritorijā, jo tās taču atstāj lielu iespaidu uz visu rajonu. Piemēram, no rajona perifērijas cilvēki brauc strādāt uz centru.
Ja analizē statistikas datus (ir iespējams operēt vienīgi ar 1999. gada datiem), tad, piemēram, iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju Jelgavas rajonā bija Ls 619, Alūksnē – 569, Gulbenē – 741, Madonā – 609, Aizkrauklē – 837, Jēkabpilī – Ls 712. Taču, ja tiktu ņemti vērā arī Jelgavas attīstības dati, tad, piemēram, rajona kopprodukta rādītājs uzreiz «palektos» par Ls 928 uz cilvēku, kopumā uzrādot Ls 1547.»
Atkarībā no izvēlētā skatpunkta rajonu attīstība vērtējama stipri dažādi. Bet kāda, jūsuprāt, ir realitāte?
Noteikti Jelgavas rajons nav pašu atpalikušāko vidū. Mūsu rajonā tikai divu pašvaldību teritorijas atzītas par īpaši atbalstāmām, tajā pašā laikā, piemēram, Liepājas rajonā, tādu ir gandrīz puse.
Te gan jāuzsver, ka otrā shēma attiecas uz 2001. gadu: tikai pagājušajā vasarā tika revidēts īpaši atbalstāmo teritoriju saraksts.
Jā, un arī tādēļ abas kartes nav salīdzināmas. Praktiski esam vienādi ar Bauskas rajonu. Tur «īpaši atbalstāms» ir tikai viens, Dāviņu, pagasts, Jelgavas rajonā – divi… Turklāt Vilce arī nav tas sliktākais pagasts. Tur ir attīstīta zemkopība, ļaudis audzē, piemēram, cukurbietes, bet tās taču pārstrādā tepat rajonā – Jelgavā. Tātad tiek strādāts kompleksi rajona mērogā, tādēļ arī rezultāti ir kopīgi, grūti savstarpēji nodalāmi. Ja Latvijas rajonu attīstību vērtē nevis diferencēti, bet visu rajonu teritorijām pieskaita arī «lielo» pilsētu rādītājus, tad, atkārtoju, Jelgavas rajons attīstības ziņā ir virs Latvijā vidējā līmeņa.
Bet kāda aina paveras, vērtējot Latvijas lielākās pilsētas? Kā uz to fona izskatās Jelgava?
Salīdzinot sešas Latvijas lielākās pilsētas (izņemot Daugavpili, par kuru pašlaik man trūkst informācijas), Jelgava, tāpat kā Liepāja, ir trešajā vietā – aiz Ventspils un Rīgas. Iekšzemes kopprodukta dinamika ir kāpjoša, bezdarba līmeņa ziņā atrodamies ceturtajā, bet demogrāfiskās slodzes (tas ir, darba spēka resursu) ziņā – pirmajā vietā. Citos rādītājos (izņemot demogrāfisko slodzi un bezdarba līmeni) attīstības ziņā pārākā ir Ventspils.»
Kas būtu jādara, lai kopējais attīstības līmenis Jelgavā tomēr vēl vairāk celtos?
Lai gan visos rādītājos mūsu rajonā ir pozitīvs kāpums (var, piemēram, priecāties par augošo nefinansu investīciju apjomu reģionā, par demogrāfisko slodzi), tomēr ir svarīgi, lai rādītāji augtu. Taču attīstība nevar būt stihiska, tā ir jāvirza, jāstimulē. Īpaši laukos. Reģionālās attīstības aģentūra meklē iespējas, izstrādā ieteikumus, ko vajadzētu darīt katrai pašvaldībai, lai stabilizētu finansiālo stāvokli budžetā, lai mazāk naudas tiktu izdots sociālajām vajadzībām, bet vairāk – attīstībai. Izstrādāta aptuvena pamācība gan pilsētām, gan mazajām pašvaldībām – kas katrā būtu jāsakārto. Pašvaldību vadītājiem jāizvēlas, kas būtu darāms. Esmu, piemēram, ticies ar premjeru, runājām, ka arī pašvaldību līmenī jāiedarbina tirgus ekonomikas nosacījumi, tas ir, jāvalda principam – jo tu labāk strādā, jo vairāk saņem. Katrai Latvijas pašvaldībai būtu jāsaņem finansējums, kas būtu atbilstošs ieguldījumam uzņēmējdarbības attīstīšanā. Tas nav nekas jauns, Latvijā tam jau ir Ventspils, Liepājas un Rīgas piemēri.
Par ieguldījuma mērauklu var kalpot iedzīvotāju ienākuma nodokļa iekasēšana. Pašvaldību savienības kongresā Jūrmalā premjers apņēmās darīt visu, lai tiem pagastiem vai pilsētām, kuras ir gatavas uz šo jauno sistēmu pāriet, tiktu dota šāda iespēja, taču tām jābūt gatavām. Tādēļ ir izstrādāta minētā pamācība, lai pašvaldības apzinātos, vai arī pašas ir šādai pārejai gatavas. Ja ir, tad jau ar šo gadu saskaņā ar pastāvošo likumdošanu Valsts ieņēmumu dienests var dot pašvaldībām atskaiti par iekasēto naudiņu no attiecīgās teritorijas. Tad pašvaldībā redzams: janvārī ir iekasēts tik, februārī – tik, martā – tik. Kļūst uzskatāma dinamika, tendence. Ja dinamika pozitīva, tālāk kopā ar Finansu ministriju var noskaidrot, ka, teiksim, ar nākamo gadu pagastā ieņēmumiem gaidāms, piemēram, trīs vai piecu procentu pieaugums. Ievērojot to, tiek veidots budžets. Ja izdosies iekasēt vairāk par plānoto robežu, no tā daļa piekrīt valstij, bet daļa – pašvaldībai attīstības stimulēšanai. Protams, visas pašvaldības uzreiz pie šādas kārtības nenonāks, tam iekšēji jāsagatavojas, jāsakārto sava saimniecība, jāapzinās, ka attīstība ir iespējama.
Varbūt šo potenciālo iespēju zināmā mērā bremzē neziņa administratīvi teritoriālās reformas sakarā? Pašvaldībām nav īstas skaidrības, kāds iedalījums būs spēkā pēc gada, varbūt tādēļ uzskata, ka vieglāk katram gadījumam neko nedarīt.
Jums taisnība, daudzas pašvaldības baidās, ka nestabilajā ekonomiskajā situācijā varētu «iekrist». Savukārt valsts sarunās ar pašvaldībām ietur pozīciju: ja reiz jūs «parakstāties» iesaistīties «eksperimentā», tad iespējamā neveiksme būs jūsu problēma. Tā nevajadzētu būt, tādēļ vajadzīgs pārejas periods. Tāda attieksme varētu būt pieņemama tikai tādā gadījumā, ja būtu stabila ekonomika. Kamēr nav sasniegta stabilitāte, manuprāt, vajadzētu iet tādu pašu ceļu, kā to darījusi Liepāja, Ventspils un Rīga. Katrai pašvaldībai rūpīgi jāizvērtē, ko tā var darīt, lai attīstītu uzņēmējdarbību.
