«Latvijā ir nožēlojamākā vieta uz Eiropas Savienības robežas,» šonedēļ vēstī «Neatkarīgā Rīta Avīze», ar šo epitetu apzīmējot Vientuļu robežkontroles punktu Viļakas novadā no Jelgavas tālajā Latgalē. Koka mazmājiņa robežsargiem, vagoniņš kā atpūtas telpa, bet pretējā žoga pusē – liels izgaismots baneris ar kaimiņu valsts nosaukumu un tūkstošiem kvadrātmetru lielas ēkas ar darba telpām kaimiņu muitniekiem un robežas sargātājiem.
Redz, lai arī esam Eiropas Savienības ārējā robeža, nez kāpēc Krievijas robežas sakārtotība mūsu valstij nešķiet tik saistoša. Lai gan tāpat ir arī ar citiem valsts īpašumiem robežpunktos vispār. Sabiedrībā sen pacelts jautājums par policijas un ugunsdzēsēju darba apstākļiem, bet par robežsargiem dzirdēts maz. Tas viegli izskaidrojams – retajam Latvijas iedzīvotājam bijusi iespēja redzēt, kādos apstākļos strādā mūsu meitenes un puiši zaļajās robežsargu un muitnieku formās. Un kāda ateja jāapmeklē Latvijas iedzīvotājiem, šķērsojot robežpunktu Grebņevā vai Terehovā. Sabiedrībai fotogrāfijās atklāts mazākais no punktiem uz austrumu robežas, bet arī pēdējā Latvijas un Eiropas Savienības pieturā Zilupes un Kārsavas novados pāri podiem tualetē plūst ūdens, bet pašu vietu, kur pat ķēniņš ejot kājām, no tāluma var atpazīt pēc smakas. To visu, protams, labo īsti un laipni latgaļu vīri, kas smaidot pārbauda automašīnas bagāžas nodalījuma saturu un savā ausij tīkamā valodā joko par «īstu» pilsētnieku dzīvi.
Tikmēr valsts pēdējo dienu prioritāte ir cūku žoga celšana ap robežu – laikā, kad robežsargi strādā antisanitāros apstākļos un, kā paši smej, arī kādu mēri var «mājās aiznest». Ar prioritārajiem daudziem tūkstošiem latu, kas nākamā gada valsts budžetā paredzēti jaunatnes valstiskajai audzināšanai, viņu labsajūtai diez vai būs līdzēts. Ar patriotismu vien robežu nenosargāsi. ◆
