Studenti ir nemiera gari. Viņi visos laikos bijuši un laikam arī būs ar kaut ko nemierā.
Studenti ir nemiera gari. Viņi visos laikos bijuši un laikam arī būs ar kaut ko nemierā. Dažādos laikos dažādās valstīs viņu prasības bijušas dažādas, tomēr kopumā tās arvien reducējušās uz galveno: uz iespēju pilnvērtīgākām mācībām, uz materiālo atbalstu.
Var jau moralizēt: kā cilvēks, kas vēl nav paguvis lāgā kaut ko reālu dot sabiedrībai, tik paģēroši var no tās prasīt? Tomēr dzīvē iekārtots tā, ka sākumā vecāki rūpējas par bērniem, lai viņi savukārt vēlāk palīdzētu vecākiem vecumdienās. Ja valsts nerūpēsies par jauno paaudzi, ko no tās var sagaidīt briedumā, kad pašreizējie likumdevēji pieprasīs pensijas? Pensionāri, kā zināms, lielā mērā pārtiek no strādājošo nodokļu maksājumiem, jo izglītotāki darbinieki, jo lielāki viņu ienākumi un tātad sociālo maksājumu summa. Vismaz tā vajadzētu būt.
Nākotnē Latvijai var pavērties izredzes tikai tad, ja būsim augsti izglītota nācija. Augstākās izglītības pamatelements ir studenti. Šā iemesla dēļ vien būtu lielākajā mērā kļūdaini neieklausīties jauniešu prasībās. Tās gan mēdz būt diskutējamas (kā 1996. gada studentu piketā, kad jaunieši izteica protestu iesaukšanai obligātajā karadienestā) vai arī uztveramas par nebēdnīgu izrādi (miroņgalvu vicināšana kādā no nākamo gadu piketiem), taču ar katru nākamo protesta akciju Latvijas studentu prasības kļūst gan nopietnākas, gan skaidrāk definētas.
Pirmdien notikušajā piketā pie Ministru kabineta ēkas bija pulcējies līdz šim vislielākais studentu pulks. Jau iepriekš piketam rūpīgi gatavojušies, Rīgā bija ieradušies studējošās jaunatnes pārstāvji no visas Latvijas augstskolām. Kā daždien, arī šoreiz piketētāji nevis pārmetoši klusēja, bet sauca, skandēja un auroja savas prasības pilnām krūtīm: «Naudu! Maizi!» Plakāti viņu rokās brīžiem atklāja īstus lakoniskas satīras šedevrus, taču vistrāpīgākais man šķita trekni uztriepts jautājums: «Eksstudent Bērziņ, cik tu maksāji par izglītību?» Jautājuma būtība ir smeldzīgi reāla: tie cilvēki, kas (tiesa gan, citā sabiedriskajā formācijā) pa pilnam baudījuši bezrūpīgas studijas, tagad ir tālu distancējušies no sabiedrības lielākās daļas interesēm. Tas attiecas uz daudzām mūsu valstī nesakārtotām jomām – veselības aprūpi, pensiju nodrošinājumu. Un – izglītību.
Kāda ļauna ironija: partija, kas sīksti turas pie savām uzurpētajām tiesībām uz izglītības ministra portfeli un ambiciozi saucas tautas vārdā, savu tautu vai ik gadu aplaimo ar kārtējo jauno ministru, kurš (kārtējoreiz) apbrīnojami konsekventi izrāda totālu nespēju savu portfeli godam nest. Diemžēl tieši dzejnieka Raiņa valstiskā amata mantiniekiem – izglītības ministriem – līdz šim trūcis prasmes un saprāta sakārtot izglītības sistēmu Latvijā. Šoreiz noklusējot daudzās pašreizējā ministra pastrādātās ģeķības, vērts atzīmēt viņa «parādīšanos studentiem» pirmdienas rītā. Kā cienījams «šovmens», ieturējis 40 minūšu pauzi (jo lielāks mākslinieks, jo lielāka pauze, bija teicis Somersets Moems), Kārlis Greiškalna kungs savu «iznācienu» veltīja tam, lai studentu rindās atrastu un Jura un Jurģa dienā apsveiktu visus šo vārdu īpašniekus. Labs iegansts sapulcei! Vismaz daži var būt gandarīti un kādu laiku nemazgāt roku, ko paspiedis pats ministrs. Citus rezultātus gaidīt diezin vai ir vērts: infantili solījumi makā nekrīt.
Latvijā sabiedrība sociāli ļoti noslāņojusies. Jauniešu aprindās šis kārtojums izpaužas nedaudz citādi: ir tādi, kam viss «pie kājas», un ir tādi, kas ar apbrīnojamu mērķtiecību studē, pēc bakalaura grāda iegūšanas turpina mācības maģistrantūrā un cenšas iegūt augstāko izglītību vēl citās specialitātēs. Kā bieži novērots, tieši centīgākie studenti nāk ne jau no pārtikušākajām ģimenēm. Vecāki var atbalstīt labi ja ar ceļa naudu vai vēdera tiesu. Tāpēc daudzi jaunieši nevis vienkārši piestrādā kā senos laikos, izkraujot vagonus ostā, lai sarīkotu saviesīgu vakaru vai meitenēm izmaksātu teātra biļeti, bet gan meklē un atrod pastāvīgu darbu (lielākoties izvēlētajā specialitātē), lai varētu samaksāt par studijām, kopmītni, siltām pusdienām. Ir arī tādi, kas no saviem nelielajiem ieņēmumiem iespēj pat atbalstīt vecākus.
Maksas izglītība sevī nes daudz pozitīva (vispārekonomiskajā izpratnē) un sagādā arī daudz rūgtu ciešanu un vilšanos. Kāda meitene ar izcilām muzikālajām dotībām un labu sākotnējo sagatavotību nevarēja atļauties mācīties Mūzikas akadēmijā, tāpēc iestājās «budžeta grupā» Lauksaimniecības akadēmijā. Vien viņa pati, viņas māte un jaunākie brālis ar māsu zina, cik sāpīgi cieši jāsavelk josta, lai atļautos šo greznību – iegūt izglītību! Un viņu ir daudz – šo jauniešu, kam raizes pat par maizes kumosu sagādā daudz vairāk problēmu nekā visgrūtākā sesija.
Vai, to zinot, neskan ciniski izglītības ministra teiktais, ka viņš nezinot valsti, kur studenti nestrādātu? Vai tomēr drīzāk viņš neapzinās savas kompetences ietvarus, kuros viņam kā svarīgākajai amatpersonai būtu jāgādā, lai cilvēki vispirms iemācītos un tikai pēc tam – daudz atdevīgāk! – varētu strādāt?
Vērojot studentu aktivitāti televīzijas ekrānos, dažiem viņu uzvedība varēja šķist pārāk bravūrīga, skaļa un reizēm it kā nemotivēta. Tomēr atšķirībā no studentu protesta akcijām citās valstīs (īpaši Francijā, piemēram), kur pret jauniešiem valdība raida policistus un ūdensmetējus, jauniešu pikets Rīgā kārtējoreiz notika korekti un pat rezervēti. Cieņpilni. Jo arī jaunie cilvēki ir cilvēki, kas to labi apzinās. Un, kas sevišķi iezīmīgi, šoreiz protesta akcija tika stiprināta gan ar augstskolu pasniedzējiem, gan ar Latvijas izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības vadītājiem. Uzmanības vērti ir studentu saucieni pēc naudas un maizes tāpēc, ka to viņi prasa ne tikai sev, bet arī saviem pasniedzējiem, augstskolu darbiniekiem. Saslēdzoties vienotā lokā, izvirzot vienotas prasības, piketa dalībnieki raidījuši vēl nepieredzēti intensīvu trauksmes signālu: šai valstī izglītība klibo ar abām kājām un arī ar galvu. Pārsteidzoši ilgi klibo. Nožēlojami, ka to neievēro onkuļi no Eiropas Savienības, kas daudzos citos gadījumos, sevi nesaudzēdami, mūs pamāca, kā pareizi dzīvot, cik procentus no valsts budžeta atvēlēt armijai, kā cenzējams pensionāru vecums u.tml. Taču to var izskaidrot: ES nav ieinteresēta, ka tajā ieplūst daudz izglītotu, zinošu speciālistu – kur tad liks savējos. Bet kā lai izskaidro mūsu pašu valsts politiķu konsekvento nespēju veicināt izglītību?
«Dar’ man, Kārli, pastaliņas!» – žēli simboliski sauca viens no studentu plakātiem, uzrunājot izglītības ministru.
Bet Kārlis «nedar’ vis». Pašam vajag.
