Kā Jelgavā veicināt riteņbraukšanu? Cik bieži un kā pilsētnieki lieto velosipēdus? Kā no tā uzlabojas veselība? Kādas problēmas riteņbraucējiem ir uz ielām un ceļiem? Kā atslogot no pieaugošās autosatiksmes pilsētas centru, mazināt tajā sastrēgumus?
Kā Jelgavā veicināt riteņbraukšanu? Cik bieži un kā pilsētnieki lieto velosipēdus? Kā no tā uzlabojas veselība? Kādas problēmas riteņbraucējiem ir uz ielām un ceļiem? Kā atslogot no pieaugošās autosatiksmes pilsētas centru, mazināt tajā sastrēgumus? Kas būtu jādara, lai velobraukšana kļūtu ikdienišķa pēc iespējas daudziem?
Kā atzīst Domes preses sekretārs Jānis Kovaļevskis, šie jautājumi jau ir nodarbinājuši pašvaldību, un tika atrasta iespēja iesaistīties Baltijas jūras valstu riteņbraukšanas (BJR) projektā, kuru finansē ES un kura mērķis ir sekmēt riteņbraukšanu pilsētvidē.
Pagājušajā ziemā Jelgavā viesojās BJR projekta vadītāji zviedru pilsētas Orebro pašvaldības pārstāvji. Iepazīstinot ar šā projekta iniciatoriem, ieskatīšos viņu rakstītajās anketās.
Patriks Leijons (dzimis 1968. gadā, ekonomikas zinātņu maģistrs, vīrs, kurš spējot veiksmīgi risināt problēmas, bet kuram no rītiem esot grūti piecelties, brauc ar kalnu velosipēdu), Gunārs Peršons (dzimis 1953. gadā, pilsētas galvenais arhitekts, vīrs, kuram garšo ķīniešu ēdieni, viņa autoritāte ir prezidents Nelsons Mandela, lieto pilsētas velosipēdu), Eva Normana (dzimusi 1952. gadā, finansiste, kora dziedātāja, brauc ar pilsētas velosipēdu) un Eriks Poignants (dzimis 1953. gadā, viņam bieži vien ir nekārtībā rakstāmgalds, un pats neatceras pēdējās izlasītās grāmatas nosaukumu, bet tajā gan neesot bijis nekas īpašs par velosipēdiem).
No šā mazliet rotaļīgā personu pieteikuma var spriest, ka BJR projekts nav tik dzelžaini noteikts. Tā ir kā variācija par tēmu “Kā būtu, ja būtu?” Taču izskatās, ka uz šīm projektā gūtajām atziņām varētu tapt ne viens vien veloceliņš, no zagļiem drošāka un ērta divriteņu stāvvieta, varbūt pat valdībā apstiprināts ielu satiksmes noteikumu punkts. Velosipēds vēl aizvien ir viens no dzīvotspējīgākajiem cilvēces izgudrojumiem. To darbinot, enerģijas patēriņš, rēķinot ķermeņa masas pārvietošanu noteiktā attālumā, ir apbrīnojami mazs un tātad izdevīgs.
Šopavasar BJR projekts sāka īstenoties. Jelgavas Dome izvēlējās desmit cilvēku (no kuriem deviņi bija pašvaldības darbinieki), kuri labprātīgi kļuva par BJR “izmēģinājuma trusīšiem”. Tas, ko šiem desmit jelgavniekiem projekta gaitā eksperimentāli jāpierāda, it kā nav nekāda Amerika. Proti, riteņbraukšana uzlabo veselību, mazina sirdsdarbības un asinsvadu problēmas. Taču svarīgi jau šādu Ameriku katram atklāt pašam. Turklāt, uzlabojot veselību ar riteņbraukšanu, atklājas cilvēku savstarpējo attiecību kultūra. Lūk, fragments no sarunas pie apaļā galda, kuru vadīja projekta koordinators Jelgavas aģentūras “Pilsētsaimniecība” direktora vietnieks Jānis Lange un kurā piedalījās izmēģinājumos iesaistītās personas – Domes darbinieki Solvita Lūriņa (49 gadi, nobraukums mēneša laikā – 170 km) Normunds Pūce (35 gadi – 150 km), Inta Proša – Broša (53 gadi – 100 km), aģentūras “Pilsētsaimniecība” darbiniece Daina Done (27 gadi – 350 km) un “Zemgales Ziņu” lasītāju padevīgais kalps Gaitis Grūtups (46 gadi – 300 km).
Jānis L.: Kādas ir lielākās problēmas velobraukšanā Jelgavā?
Normunds P..: No ķēdēm palaisti suņi. (Smejas.)
Inta P. – B.: Jā, tā būtu jau zināmā lieta, ka trūkst veloceliņu. Es dzīvoju Ozolniekos. No turienes ar velosipēdu braukt līdz Jelgavai ir nelāgi. Mašīnas iet garām nepārtraukti. Kad mani apdzen smagās “fūres”, vēja brāzma ir tāda, ka tik tikko spēju noturēt stūri. Vieglie parasti apbrauc solīdi – ar mazu līkumiņu.
Normunds.P.: Vislabāk, ja starp autoceļu un velosipēdistu celiņu ir zināma atstarpe ar zaļo zonu, kas situāciju dara drošāku. Ozolnieku mežā vajadzētu veloceļu apgaismot.
Jānis L.: Kāda ir gājēju attieksme pret riteņbraucējiem?
Inta P. – B.: Kopumā normāla. Taču, ja, piemēram, braucu Ozolniekos pa mežu un uz celiņa man pa priekšu iet trīs cilvēki, es bremzēju un bļauju: “Hallo! Hallo! Palaidiet mani garām!”
Jānis L.: Lielveikalā par 35 santīmiem var nopirkt taurīti. Skan līdz riebumam skaļi.
Jānis L.: Vai ceļa zīmes kāds skatās?
Solvita L.: Pie Driksas un Lielupes tiltiem ceļa zīmes un luksofori ir tieši uz veloceliņa. Riteņbraukšanai kļūstot populārākai, tas būs bīstami. Nav nekādas norādes braucējiem Lielajā ielā. Pat pa Domes logu var redzēt, ka šajā ielā velobraucēju nav maz.
Gaitis G.: Mana kolēģe Anna Veidemane iestājas par to, ka vajadzētu centrālo ielu platajos trotuāros iezīmēt velosipēdistiem domātu joslu. Tas būtu arī lētāk, nekā projektēt un būvēt īpašu veloceliņu, bet kaut kādā mērā situāciju risinātu.
Normunds P.: Droši vien tāds varētu būt risinājums.
Jānis L.: Pēc aģentūras “Pilsētsaimniecība” datiem, pilsētas centrā ir 32 velosipēdu stāvvietas. Tās ir pie visām skolām, jaunajiem veikaliem. Var teikt, ka netiek pieņemts neviens jauns sabiedriskais objekts, pie kura nebūtu ierīkota šāda stāvvieta. Kādi ir jūsu vērojumi šajā ziņā?
Solvita L.: Pie lielveikaliem mēs velosipēdus stāvvietās tomēr neatstājam. Ja braucam divatā ar vīru, tad viens paliek ārā sargāt riteņus. Zinu iestādes, kur jauni puiši velosipēdus nes darba kabinetos, jo nav citas drošas vietas, kur tos darba laikā atstāt. Turpretī pozitīvs piemērs ir mūsu jaunā sporta halle, kas atrodas pie Valsts ģimnāzijas. Mans dēls ar saviem basketbola treniņu biedriem vairākas reizes nesa divriteņus iekštelpās, līdz drīz vien pie ēkas parādījās velonovietne. Turklāt tā ir labā vietā, dežurantam pa logu pārskatāma.
Jānis L.: Velosipēdistu skaits Jelgavā aug. Esmu aptaujājis tirgotājus. Viņi teic, ka tieši šogad pārdots vairāk braucamo. Iepriekš ar veikaliem konkurēja tirgi ar savu lēto preci. Taču tagad cilvēki izvēloties kvalitatīvākus braucamos.
Inta P. – B.: Projekta ietvaros mums uz laiku iedotie velosipēdi ir labi. Es mierīgi attīstu ātrumu 20 km/st. Ar datoru to var viegli kontrolēt. Taču reiz ceļmalā ievēroju divus tantukus, kas stāvēja un sarunājās. Pēc brīža jutu, ka man kāds aiz muguras brauc. Viena no šīm kundzēm, kurai bija vecs padomju laika velosipēds, protams, bez kādiem datoriem un pārnesumiem, mani apdzina. Mēģināju noķert, bet nekā.
Solvita L.: Varbūt tiešām briest jautājums par velosipēdistu organizācijas veidošanu Jelgavā. Arī BJR projektā ir iesaistījušās vairākas šādas sabiedriskās organizācijas. Tā mēs varētu labāk apzināt velobraucēju vajadzības un uzlabot to iespējas.
