«Neiznīcināms kā latvietis – tāds ieraksts derētu salīdzināmā tautu psiholoģijā,» saka rakstniece Zenta Mauriņa.
«Neiznīcināms kā latvietis – tāds ieraksts derētu salīdzināmā tautu psiholoģijā,» saka rakstniece Zenta Mauriņa. Manuprāt, šie vārdi ir patiesi, jo kā gan citādi latviešu tauta būtu saglabājusi savas nacionālās bagātības – valodu, folkloru –, par spīti aizliegumiem, kas pastāvēja laikā, kad Latvija bija daļa no Padomju Sociālistisko Republiku Savienības. Mūsu tautas tradīcijas, lai arī aizliegtas, nicinātas, tomēr latviešu sirdīs tika glabātas, nodotas nākamajām paaudzēm, zinot, ka noteikti pienāks laiks, kad šīs tradīcijas atkal tiks cienītas.
Veicot aptauju, vēlējos noskaidrot, vai latvieši vēl joprojām ir pilni patriotisma jūtu, vai viņi interesējas par savas valsts un tautas vēsturi, vai tic Latvijas uzplaukumam tuvākajā laikā.
Aptauju veicu Jelgavā, Dobelē, Bauskā un Tukumā un šo pilsētu rajonos. Pavisam aptaujāju 150 cilvēku, pēc tautības latviešus. Respondentus iedalīju trīs vecuma grupās: no 15 līdz 25 gadiem, no 26 līdz 50 gadiem, 50 un vairāk gadu.
Vai interesējaties par savas valsts vēsturi?
Vidējā vecuma grupā no 50 tikai divi ir atbildējuši, ka par to neinteresējas. Taču visvairāk cilvēku, kas par vēsturi neinteresējas (13 no 50), ir tieši vecumā virs 50 gadiem. Viņi atbild – uzskatu, ka zinu pietiekami, man vairāk nav vajadzīgs. Manuprāt, neviens nevar pilnīgi pārzināt savas tautas vēsturi, jo nemitīgi tiek atklāts kas jauns. Arī divdesmitgadnieki, pēc manām domām, neinteresējas par vēsturi pietiekami daudz (11 no 50). Visbiežāk dzirdama aizbildināšanās – nav laika, neinteresē, Latvijas vēsture ir pārāk sarežģīta. Tam pamatā varētu būt gan nepareiza vērtību izpratne ģimenē, gan vāja vēstures priekšmeta pasniegšana skolās. Vecuma grupā no 26 līdz 50 gadiem, atklājās pārsteidzoša situācija: par vēsturi interesējas 48 no 50 cilvēkiem. Tieši šajā vecumā gaidīju aizbildināšanos par laika trūkumu, taču tās tikpat kā nebija.
Vai interesējaties par politisko situāciju Latvijā?
Visvairāk par politiku interesējas cilvēki vecumā no 26 līdz 50 gadiem. To varētu izskaidrot ar rūpēm par savu labklājību: no politiskās situācijas valstī atkarīgas gan sociālās garantijas, naudas vērtības krišanās vai celšanās, personiskās drošības izjūta u.c.
Vecākās paaudzes pārstāvji atzina, ka labprāt salīdzina vairāku valdību politisko darbību. Kā noprotam, šādu valdības darba «analīzi» nav iespējams veikt, ja cilvēks aktīvi neinteresējas par politiku un notikumiem valstī. Lielākā daļa šīs paaudzes ir pensionāri. Viņus interesē viss, kas saistīts ar sociālajām garantijām, – bieži vien viņu vienīgo iztikas avotu.
Jauniešu interese par politiku ir nedaudz mazāka. Tie desmit (no 50) jaunieši, kas teica, ka par notikumiem neinteresējas, atbildi pamatoja ar biežo valdību maiņu un nespēju izsekot līdzi visām pārmaiņām. Taču šīs vecuma grupas interesi politikai piesaista jauno likumu pieņemšana, galvenokārt aktualitātes par maksas augstākās izglītības ieviešanu.
Vai par Latviju pasaulē zina pietiekami daudz?
Te domas dalās. Vieni uzskata, ka par Latviju pasaulē zina pietiekami daudz, citi savukārt to noliedz. Daļa vecākās paaudzes pārstāvju uzskata, ka Latvijas vārdam pasaulē liek skanēt Raimonds Pauls, Māris Liepa un citi mākslinieki. Aptaujātie vecumā no 25 līdz 50 gadiem par Latvijas vārda nesējiem sauc Kristeru Serģi un Arti Rasmani, Artūru Irbi un citus sportistus. Savukārt jaunieši uzskata, ka mūsu valsts politiskie darbinieki ir pielikuši ne mazums pūļu, lai Latviju pazītu pasaulē.
Neraugoties uz politiķu, sportistu un mākslinieku centieniem, lielākā daļa aptaujāto (81 procents) domā, ka par Latviju zina pārāk maz vai nezina nemaz – «citur vēl domā, ka esam PSRS sastāvdaļa». Daudzus aptaujātos neapmierina politiķu darbs. Dažās anketās bija, manuprāt, būtisks iemesls – vai pasaule vispār grib zināt par mazo valstiņu Latviju?
Kāpēc Latvijā nevarētu būt divas valsts valodas?
Uzdodot šo jautājumu, man bija jāskaidro, ka es neiestājos par divām valsts valodām Latvijā. Šādu, it kā pat cieņu aizskarošu jautājumu, uzdevu 150 latviešiem, un atbildes mani pārsteidza. Man šķiet, ka deviņi no 150, kas piekrīt divām valsts valodām Latvijā, ir vērā ņemams skaits. Visvairāk tam piekrīt vecākās paaudzes cilvēki, motivējot ar to, ka daudzus gadus Latvijā draudzīgi līdzās pastāvējušas divas valodas – latviešu un krievu. Galvenajai gan vajagot būt latviešu valodai. Cilvēkiem vecumā līdz 50 gadiem ir visnoliedzošākā attieksme pret divvalodu valsti. Šķiet, ka viņi vislabāk atceras PSRS pēdējos gadus, kad tika apspiesta vārda brīvība un demokrātija. Savukārt vecāki cilvēki atceras arī laikus, kad PSRS pakļautībā bija laba dzīve. Apkopojot atbildes, es secināju, ka latvieši nav pietiekami vienoti, lai lemtu par šāda mēroga valsts pārmaiņām.
Vai demogrāfiskā situācija uzlabosies?
Vispesimistiskākās prognozes izsaka cilvēki vecumā no 26 līdz 50 gadiem: tikai pieci domā, ka tuvāko piecu gadu laikā demogrāfiskā situācija uzlabosies. Tas raksturo samērā smago ekonomisko situāciju valstī: bērns laikam ir «luksusa lieta», ko nevar atļauties katrs. Nedaudz optimistiskāki ir jaunākie un paši vecākie aptaujas dalībnieki. Viņi vēl (vairs) neizjūt, cik grūti ir nopelnīt iztiku un uzturēt bērnus.
Vai apmeklējat dziesmu un deju svētkus?
Aptauja rāda, ka dziesmu un deju svētkus apmeklējuši mazāk nekā puse respondentu. Satraucoši, ka 14 jauniešu (no 50) neapmeklēja svētkus tāpēc, ka uzskatīja, ka tur nekā interesanta nav. Es spēju saprast tikai tos, kas fiziski nespēj nokļūt uz šiem pasākumiem. Manuprāt, kritiku neiztur arī apgalvojums, ka pie televizora svētkus ir ērtāk vērot. Šie cilvēki tiešām nesaprot, ko ir nokavējuši.
Vidusmēra latvieša rakstura īpašības
Anketā bija aicinājums nosaukt divas tipiskākās latvieša īpašības. Galvenokārt tika minētas negatīvās: skaudība, neuzņēmība, mantrausība. Taču respondenti uzsvēra arī latviešu strādīgumu, mērķtiecību, patriotismu un izturību.
Aptaujātie atbildēja arī uz jautājumu par visvairāk skatītajiem televīzijas kanāliem, prasmi nodziedāt Latvijas himnu, uzticību latam un Latvijas Bruņotajiem spēkiem, piedalīšanos Saeimas vēlēšanās.
Manuprāt, šajā darbā latvieti esmu «atradis». Saliekot dažādas īpašības kopā, iegūstam vispusīgu personību, diemžēl šīs īpašības nekad nemājo vienā cilvēkā. Tas arī ir iemesls, kāpēc latvietis bija jāmeklē – neviens taču nevar pateikt, kāds tas latvietis īsti ir.
