Iekšlietu ministram un savas partijas formālajam līderim Marekam Segliņam arī turpmāk ciemos uz vēju pilsētu neizdosies traukties ar «legāliem» simts vai vairāk kilometriem stundā. Lai gan viņš, tāpat kā lielākā daļa iedzīvotāju, nebrauc «ar moskvičiem un zapiņiem», drošības nolūkos ātruma ierobežojums uz Latvijas ceļiem saglabāts ierastais.Zīmīgi, ka jau pirms nepilniem desmit gadiem tieši Segliņš, toreiz vēl jauns un dedzīgs politiķis, bija izteikts ātruma «griestu» palielināšanas idejas aizstāvis, taču revolucionārā doma atdūrās pret daudz pieredzējušāko kolēģu apdomīgi šaubīgu galvu grozīšanu un klusu ieceres «norakšanu». Mazliet dīvaina ir ministra vēlme «šaut pa visiem bastioniem», respektīvi – ļaut ātrāk «uzspiest» visur, kur nav noteikts ierobežojums. Taču, ja reiz kādā gludākā un labāk pārredzamā ceļa posmā ir labvēlīgi ātrākas braukšanas priekšnoteikumi, varbūt priekšlikumu vērts īstenot tajos.Patlaban Latvijā ir ne viens vien atjaunots autoceļa posms, kur ir pietiekami laba gan asfalta seguma kvalitāte, gan citi nosacījumi, lai ierobežojumu mainītu, un spekulēšana par automātiski gaidāmajiem upuriem ne vienmēr ir vietā. Galu galā – avārijas absolūtajā vairumā gadījumu notiek cilvēciskā faktora dēļ, un konkrēta ierobežojuma noteikšana nenozīmē, ka cits ātrums vairs nepastāv (arī pilsētās ne jau visur iespējams pārvietoties ar maksimāli atļautajiem 50 kilometriem stundā). Tā ka uz vispārējā fona līdz ar bažām par lupatās sasistu braucamo un agonējošu braucēju kalniem ceļmalās, ja oficiāli tiks palielināts atļautais ātrums, izkristalizējas arī otra «pagale» – primārais uzdevums drīzāk ir aizvākt no ceļiem tos «atsaldētos» beztiesību braucējus, kas stūri nejēdz novaldīt pat pie 30 kilometriem stundā un kuriem ātrums hroniski pārsniedz meistarību.
