Dažu seriālu varoņiem ir ideālas attiecības. Mums arī tādas gribētos, bet nav. Pilnīgi ideālas attiecības nav nevienam.
Dažu seriālu varoņiem ir ideālas attiecības. Mums arī tādas gribētos, bet nav. Pilnīgi ideālas attiecības nav nevienam. Taču kaut kādas gan ir visiem. Sliktais ir tas, ka kaut kādas attiecības bieži vien neapmierina. Bet daudzi tomēr tās pieņem. Apsvērumi ir dažādi. Manta, māja, iedzīve, sadzīve, bērni, radi, ieradums un pieradums.
Saruna ar ģimenes psihoterapeitu Sandi Ratnieku.
Visi esam klišeju varā. Priekšstati veidojušies no pieredzes. Pirmā pieredze rodas ģimenē. Modernajā psiholoģijā mēģina iznīcināt robežu starp sieviešu un vīriešu darbiem. Nezinu, tas ir labi vai slikti. Bet uzskats, ka smagie darbi ir vīriešu un vieglie sieviešu, neiztur kritiku. Vai veļas mazgāšana agrāk, kad tā nebija automatizēta, bija viegla? Nē. Bet skaitījās sieviešu.
Tradicionāli veidojies priekšstats, ka sieviete rūpējas par māju, vīrietis – ārpus. Viņam vairāk vajag taustāmu rezultātu.
Visi esam klišeju gūstā?
Pāris neapzināti izspēlē iepriekš redzētus modeļus, to, ko vērojuši vecāku ģimenēs. Retāk cilvēki vienojas, kādas lomas kurš pildīs. Ļoti svarīgi novērtēt otras puses ieguldījumu. Visbiežāk cilvēki daudz nedomā, līdz nonāk strupceļā. Nelaime tā, ka, atsakoties no vienām klišejām, pieņemam citas. Sabiedrība ir dinamisks lielums, kur vērtības šodien galvenokārt nosaka popkultūra.
Divi vīrieši sarunājas. Viens uztraucies. Par ko izaugs viņa meita? Otrs mierina. Neuztraucies, viņu jau sen audzina Madonna.
Katrai sabiedrībai ir sava ideoloģija. Tā pastāv, pirms piedzimstam. Dzīves laikā notiek dažādas ideoloģiskas lietas. Varbūt domājam, ka esam tikai vērotāji, tomēr esam spēlē iekšā.
Rūpes par ģimeni nav tas pats, kas veidot attiecības.
Pilnvērtīgas attiecības var izveidot daudzmaz līdzīgi partneri. Nedomāju līdzīgu izglītības līmeni, kaut gan tam arī ir nozīme. Attiecību atslēga ir dialogs. Labs vīrs nav tas, kas labi veic darbu. Svarīgi, vai cilvēki prot sarunāties, lai izdodas bez aizvainojuma un naida. Nedomāju, ka sieviete ir jūtīga un vīrietis mazāk jūtīgs. Viņš arī tāds ir. Runa nav par to. Ja viens vēlas sarunāties, bet otrs izvairās, viegli krist kārdinājumā vainot otru. Ir kādi neredzami svaru kausi, kuros liekam un vērtējam. Sievietei svarīgāka attiecību kvalitāte – kāda ir mana ģimene, kādas ir attiecības. Vīrieti vairāk apmierina fakts – man ir ģimene, attiecības, bērni. Lielais pluss sociālo zinātņu attīstībā ir tas, ka esam nonākuši pie sarunām par attiecību kvalitāti.
Attiecību problēmas var risināt. Nepieciešams to vēlēties.
Ja ir tiktāl, ka ar šo cilvēku vairāk negribas neko un nekad, tad ir nokavēts.
Partneru intereses var būt atšķirīgas. Svarīgi, vai es iegūstu sajūtu, ka otrs mani saprot. Sajūta par to ir subjektīva. Tad ir jautājums, kuras jomas saprotam vai nesaprotam. Ir pieredzes lauki, kur nepieciešama saskarsme. Šķiet, nebūs nopietni, ja dzirdēsim – vīrs mani saprot, viņš man nopirka mikroviļņu krāsni. Attiecības ir visai gaisīgs veidojums.
Bērni aug, vēro, veido priekšstatus par sevi, savu lomu.
Tas ir nozīmīgs jautājums – kāpēc mums gribas, lai būtu bērni. Iracionāli risinām kādas dvēseles vajadzības? Bērns piedzimst, un kaut kas dvēselē tiešām atrisinās. Bet vai cilvēki apzinās, kas notiek? Ir divas attieksmes. Viena – man ir bērni, un svarīgi, ka viņi ir. Otra – man ir bērni, un būtiski, kas notiek viņu dvēselē.
Kā iedot bērnam vēstījumu par to, kas ir svarīgi man kā vienam no vecākiem? Tas ir sarežģīti. Bieži it kā nekā netrūkst, viss ir, bet saskarsme ļoti virspusēja. Tā ir māksla – ievērot bērna dvēseles vajadzības un vienlaikus mācīt, ka vajadzības ir arī citiem un tās jāievēro. Ir lietas, ko rādām uz āru, ir – ko apslēpjam. Vērts ieklausīties un saprast.
Vecāki ir klāt, tomēr tālu.
Dzīvei esam sagatavoti visai atšķirīgi. Emocionālā inteliģence var būt iznīcināta vai neattīstīta. Vecākiem, iespējams, nav pat priekšstata par tādām smalkām jomām. Bet varam iemācīt tikai to, ko paši protam un saprotam. Cilvēks, kurš nespēj uzņemties atbildību, nemāk tolerēt stresu, nespēj iemācīt bērnam atbildību, savaldību. To, kā mūsos nav, neatpazīstam citos. Bērns jāsagatavo personīgajai dzīvei. Galvenais – viņam jāsaprot, kāds ir viņa ceļš, talanti. Atliek cerība, ka būtisko iemācīsies, izvēloties autoritātes ārpus ģimenes.
Virspusējas attiecības arī ir attiecības.
Tas, kas notiek mājās, ir ļoti svarīgi. Bet satiekam cilvēkus, kas iespaido mūsu dzīvi. Mūs pievelk kādi ļaudis, personības. Ja cilvēks meklē atbildes un virzienu, viņš atradīs. Daudz ir tādu, kas domā, ka viņi dzīvo, kaut gan īstenībā viss notiek kolektīvās bezapziņas līmenī. Svarīga ir atklāsme, atskārsme, atmošanās. Mēs domājam, ka redzam, bet vai redzam? Domājam, ka dzirdam, bet vai dzirdam? Kamēr cilvēks ir apmierināts, pārmaiņas nav iespējamas.
Psihoterapija ir veids, kā kopā ar speciālistu meklē atbildes.
Meklēšanas process ir svarīgs. Var justies slikti un tādā pasivitātes stāvoklī dzīvot ilgi. Tas, ka cilvēks slikti jūtas, nenozīmē, ka viņš ir gatavs meklēt atbildes. Jautājums – vai ir vēlēšanās un griba savu neapmierinātību pārvērst motivācijā. Var nolaist tvaiku, sūdzēties, ilgstoši dzīvot negatīvās emocijās. Pasaules skatījums kļūst arvien pesimistiskāks, un risinājumu problēmai vairs neredz. Pesimisti ir vīlušies cilvēki, kas savu negatīvo pieredzi absolutizē. Mūsu apziņa darbojas selektīvi. Izvēlamies lietas, kas atbilst mūsu iekšējam noskaņojumam. Visiem ir kāpumi un kritumi, bet optimistiski noskaņotie orientējas uz pozitīvo.
Jāprot pieņemt lēmumus. Ja nepieņemsim paši, tos mūsu vietā izdarīs citi. Nav ko gruzdēt.
Atzīties sev un psihoterapeitam – tā ir uzdrīkstēšanās.
Cilvēka spēja dzīvot negatīvās emocijās dažkārt ir apbrīnojama. Līdz ķermenis sāk streikot, iedzīvojamies slimībās. Nekur nav iespējams aizbēgt. Kamēr nenotiek klikšķis, tikmēr nevienam no malas nevar palīdzēt. Uzvedības maiņa iespējama tikai, iekšēji pārvērtējot un rīkojoties. Kamēr cilvēks pieņem upura pozīciju, neko nevar darīt. Es nevaru palīdzēt gribēt. Konsultēšana ir brīvprātīga.
***
Kas, jūsuprāt, ir vissvarīgākais divu cilvēku attiecībās?
Ivars, studē LU Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātē:
Kas var būt labāks par uzticību? Lai būtu saprašanās, jāpiestrādā. Tas atkarīgs no cilvēkiem, kādas izveidojas viņu attiecības. Tomēr daudz kas, tai skaitā apstākļi, var traucēt. Man bijusi arī sāpīga attiecību pieredze. Vairs nesāp. Ir piedots.
Jānis, pensionārs, bijušais dzelzceļnieks, 35 gadu laulības stāžs:
Ar vienu vārdu pateikt to nevar. Nepieciešama mīlestība, cieņa, uzmanība.
Jāprot tikt galā ar savu stresu. Nevar ar “burr – burr”. Jāprot piebremzēt. Tomēr, ja esi nodots, cieņu saglabāt nav iespējams.
Kad komponists Igors Krutojs bija cietumā, pie viņa neatnāca ļoti daudz draugu… Ne miljoni, bet attiecības ir svarīgas.
Viktors, fotooperators:
Attiecībās galvenais ir tas, lai tās izdotos. Kādām tām jābūt, to katrs pāris pats labāk zinās. Nevar visu salikt rāmīšos.
Ilze, projektu menedžere, 15 gadu laulību stāžs:
Vai atsūtīsiet bildītes pa e– pastu? Galvenais neuzspiest otram savu gribu. Mēs ar vīru viens otram ļaujam brīvību. Svarīgākā ir sapratne.
Anna, auklīte:
Galvenais ir saprašanās. Ja tā ir, tad viss kārtībā, ja tās nav, jāiet katram uz savu pusi. Nav ko mocīties pašam un mocīt otru.
