Atraktīvas domāšanas rezultātā var nonākt pie secinājuma, ka par tautas mākslas meistariem vajadzētu saukt ne tikai māksliniekus.
Atraktīvas domāšanas rezultātā var nonākt pie secinājuma, ka par tautas mākslas meistariem vajadzētu saukt ne tikai māksliniekus. Šodien Latvijā tautas mākslas meistaru rindās var uzņemt lielu daļu pensionāru, bērnus un viņu vecākus. Tautas māksla – tā ir izdzīvošanas māksla, ar ko masveidīgi arvien smagākās disciplīnās nodarbojas sevišķi pensionāri un daudzbērnu ģimenes.
150 trūcīgo Jelgavas un rajona ģimeņu materiālu un arī nemateriālu palīdzību var atrast Latvijas Bērnu fonda Jelgavas nodaļā.
Nabago ir par daudz
Pirmdienās un ceturtdienās tur par nosacītiem ziedojumiem daudzbērnu un citas trūcīgās ģimenes, pateicoties “Jelgavas maiznieka” atsaucībai, var iegūt maizīti, kurai teju beidzas realizācijas termiņš. Visas aptaujātās sievietes šo iespēju uzskata par pateicības vērtu.
Atkārtoti nākas secināt – nabagu mūsu valstī ir par daudz. Nevis maznodrošināto. Tas skan pietiekami nodrošināti, un, tā dēvējot nabagus, mēs sevi formāli uzturam politiski ētiskas valsts statusā.
Pirmdien maizes rindā “Ziņu” satiktās sievietes atšķirīgi uztvēra iespēju runāt par ģimenes finansiālajām likstām publiski. Daina Berķe, piecu bērnu māte, reizi nedēļā pēc maizes brauc no Pēterniekiem. Viņa nevēlas daudz runāt par sevi, savu ģimeni. Pilnīgi cita attieksme bija Ingrīdai Mežotei, trīs bērnu mātei. Viņa droši skatās acīs savām kļūdām, no kurām raisījusies virkne problēmu. “Man nav ko slēpt un par ko kaunēties. Strādāju par pastnieci abonēšanas centrā “Diena”, ceļos 15 minūšu pāri trijiem, bērni tad vēl guļ, esmu atpakaļ, kad viņi mostas. Četriem cilvēkiem pagājušajā mēnesī mums kopā bija 137 lati 80 santīmu. Ir privatizēts dzīvoklis. Tikko saņēmu pirmstiesas pavēsti, jo ir 550 latu liels parāds. Kā tikšu galā – nezinu. 10 procentu no parāda jāsedz uzreiz, pārējais – gada laikā pa daļām, kam jāpieskaita regulārie maksājumi. Man ir pārliecība, ka uz ielas nepalikšu. Kaut kas jādomā. Nedzīvoju jau tikai ar šiem 137 latiem. Man ir šādi tādi barteri – piemēram, pieskatu dārzu un nopelnu kartupeļus.”
Sarunas laikā iedziedas mobilais. Pēc pāris “jā, jā” Ingrīda turpina iepazīstināt ar savu dzīves modeli: “Redz, tikko zvanīja labi cilvēki, varu iet nolasīt zemenes. Lētu maizīti par ziedojumu varu iegādāties fondā, pienu pērku pie saimniekiem. Uz studijām augstskolā braucu tikai ar stopiem. (Paņemts studiju kredīts.) Varbūt mana atklātība kādai citai sievietei noderēs – esmu sapratusi, ka vienīgais veids, kā dzīvot tālāk, ir šķirties no sava oficiālā vīra, jo līdz šim viņa rīcības dēļ sanācis tikai sliktāk. Tas process nav dienas jautājums. No kļūdām ir jāmācās.”
Cik skatos acīs, tik jāraud
I.Mežotes vecākais dēls Uldis šogad tika “Jundas” Goda grāmatā un saņēma iespēju doties uz Čehiju, vidējā meita sešu gadu vecumā pabeidza 1. klasi. “Esmu pārliecināta, ka mani bērni iegūs labu izglītību. Kā es to panākšu, vēl nezinu, bet drosmei Dievs nāk palīgā. Ja man jautā, vai bērns šajā valstī ir vērtība, tad tas ir gandrīz muļķīgs jautājums. Kam te ir vērtība? Man? Nē. Pensionāriem? Tā ir ņirgāšanās. Vienu brīdi strādāju tirgus un sociālo pētījumu aģentūrā “Latvijas fakti”. Pilnīgs ārprāts! Cilvēki nostrādājuši 30 – 40 gadu, bet tagad dienā “iztiek” ar 20 santīmiem. Man liekas, ka Uzbekistānā visi sen cits citu būtu apšāvuši. Mēs mierīgi kaut ko nogaidām. Es aizbraucu pie sava onkuļa uz Vāciju un, cik viņam skatos acīs, tik jāraud. Man ir kauns, jo viņš pieradis, ka cilvēkam ir vērtība.”
Klausoties Ingrīdā, gribētos, lai pašcieņa būtu lipīga. Runāt atklāti, tas ir un paliek drosmes un pašcieņas jautājums. Tomēr nerunāt arī ir svētīgi, jo tā mēs sevi varam pasargāt.
Turpmākā saruna ir ar četru bērnu mammu. Viņa nevēlas atklāt savu vārdu. Mūsu fotogrāfe Gundega “nobildēja” smaidīgu, pievilcīgu jaunu māmiņu ar mazuli klēpī un diviem skolas vecuma puišiem blakus, tomēr Ilze (sauksim viņu tā) nevēlas publicitāti. Ģimene dzīvo četristabu dzīvoklī. Parāds par īri, pēc viņas teiktā, pārsniedzis 200 latu. Skolas bērni ziemā saņem brīvpusdienas, ik pēc trim mēnešiem ģimene iesniedz deklarāciju Sociālo lietu pārvaldē, lai iegūtu paredzētos atvieglojumus, par bērnudārzu nav jāmaksā, tomēr parādi aug. Vīrs strādā Rīgā. Alga – minimālā. Kamēr Ilze strādājusi, arī viņa saņēmusi minimālo algu, tagad pabalstos iegūst aptuveni 100 latu. “Sausais atlikums”, ja samaksātu rēķinu par dzīvokli, būtu aptuveni 70 latu mēnesī jeb 13 latu katram. (Aprēķinātais iztikas minimums valstī ir 104,77 lati.)
Pagājušajā gadā ģimene bijusi jūrmalā, taču aizvest bērnus uz Zooloģisko dārzu nav iespējams. Ģimenei palīdz vecvecāki.
Bērniem ir tiesības uz uzturu un pajumti
Mairitai Ančevskai ir 25 gadi. Priekšā – daudz nezināmā. Viņai jārūpējas par četriem bērniem ar skanīgiem vārdiem. Mairita neslēpj, ka viņas spēki ir gandrīz galā. Viņai ir deviņu klašu izglītība. Agri aizgājusi no mājām, dzīvojusi pie vecmāmiņas, pametusi aroda mācīšanos Amatu skolā. Pirmdzimtais sagaidīts astoņpadsmit gadu vecumā. Vīrs strādā pagaidu darbus. Mairita neslēpj, ka daudzkārt kļūdījusies.
Viņas lielākā kļūda, pragmatiķa acīm raugoties, varētu būt 13 kvadrātmetru liela miteklīša Kazarmes ielā pārdošana. “Toreiz man bija 18 gadu, es jau gaidīju otro bērnu. Tur nebija ne ūdens pievada, ne virtuves. Nepietika arī telpas, lai novietotu vēl vienu bērna gultiņu. Tāpēc to nolēmām pārdot un kādu laiku dzīvojamo platību īrēt. Man likās, ka pēc laika varēšu dabūt kaut ko labāku. Izrādās, ka nedrīkstēju pārdot, bet es to nezināju. Man likās, ka ilgāk tur palikt nav iespējams.”
Ar vecāsmātes gādību Mairitas ģimene kādu laiku dzīvojusi privātā mājiņā. Kad īpašniece nomirusi, uzradusies mantiniece, kas pašlaik, lai tiktu vaļā no nevēlamajiem īrniekiem, trīs mēnešus apņēmusies apmaksāt Ančevsku ģimenes tagadējo īrēto dzīvokli.
Kā viņi iztiek? Nedaudz naudas nopelna vīrs gadījuma darbos, 15 latu ik mēnesi sūta kāda labdaru ģimene no Vācijas, palīdz 81 gadu vecā vecāmāte. Mairita pastāstīja daudz skaudru un reālistisku sīkumu, par kuriem nav ētiski runāt publiski, kaut arī viņa to atļauj.
Latvijā Saeima pieņēmusi un Valsts prezidente izsludinājusi Bērnu tiesību aizsardzības likumu. Tā desmitajā pantā noteikts, ka bērnam ir tiesības uz tādiem dzīves apstākļiem un labvēlīgu sociālo vidi, kas nodrošina pilnvērtīgu fizisko un intelektuālo attīstību. Katram bērnam jāsaņem atbilstošs uzturs, apģērbs un pajumte, bērnam ir tiesības uz pastāvīgu dzīvesvietu, un tālāk, – ka minimālo labklājības līmeni valstī reglamentē likums un Ministru kabineta noteikumi. Šo likumu un nolikumu labirintos, protams, var apmaldīties katrs. Tomēr Mairitas jautājums ir par to, vai viņas četriem bērniem Jelgavā ir iespējams nodrošināt pastāvīgu pajumti. Jautājums ir par to, vai Ilzes bērni par 13 latiem mēnesī var saņemt atbilstošu uzturu un vai Ingrīda, kurai jāstājas tiesas priekšā par komunālo maksājumu parādu, tiešām ir noziedzniece. Viņa taču strādā, mācās, audzina trīs jaukus bērnus.
Tie, kas vada valsti, tie, kas vada pilsētas dzīvi, tie, kas raujas pie varas, lai darītu dzīvi labāku tautai, – tie ir vīri un sievas, kuriem jādeleģē atbildība un jāuzdod tikai viens jautājums: “Kā lai paskaidro mazajam cilvēkam – Bērnu aizsardzības likumā teikts, ka viņš ir pilntiesīgs sabiedrības loceklis, ka viņa pienākumi pret sabiedrību aug atbilstoši vecumam, ka viņam ir pienākums sargāt savu veselību, ka bērnam jāizturas ar cieņu pret valsti, tās simboliem un jāievēro likumi.” Kā lai to paskaidro?
