Jo tuvāk gadu mija, kas solās atnest daudzus pārsteigumus, jo skaidrāks valdības plāns, kā līdzšinējās saimniekošanas problēmas novelt uz visu pleciem. Pareizāk būtu teikt – makiem. Protams, neviens daudzmaz domājošs cilvēks nenoliegs, ka Latvija ir pasaules ekonomiskās dzīves un tātad arī likstu sastāvdaļa. Vien tas pats domājošais cilvēks sagaida, ka katra valsts ar tās valdošo ekonomisko un politisko eliti mēģina risināt radušos situāciju tā, lai pēc iespējas mazāk ciestu ierindas iedzīvotāji. Jāsecina, ka mūsu valdošie milzīgos caurumus pašu nemākulībā nākamgad mēģinās aizlāpīt vienkāršāk – ceļot nodokļus un administratīvi regulējamās cenas visam, kam vien iespējams.Daudzi ekonomisti un biznesa praktiķi pietiekami aizrādījuši, ka mehāniska pievienotās vērtības nodokļa celšana var nedot cerēto pienesumu valsts budžetā. Laba daļa citu valstu rīkojušās pretēji – nodoklis samazināts, lai stimulētu rosību piedāvāt preces, pakalpojumus un tātad arī vēlmi kādam par to maksāt. Ticamākais, mūsējie ekonomiskās domas giganti secinājuši, ka stimulēt piedāvājumu nav nekādas nozīmes (iespējams, trūkst sajēgas, kā to darīt), labāk pacelsim nodokļus un tarifus. Lai arī budžetā tas neienesīs vairāk, toties visi samaksās par to, bez kā nevar iztikt. Proti, par ūdeni un kanalizācijas pakalpojumiem, siltumu, transportu, eksistenciāli nepieciešamajām ikdienas precēm. Acīmredzot izrēķināts, ka valsts izdzīvošanas minimumu šādi iekasēs. Ja kādu kapeiku vairāk – vēl labāk. Pārējo kompensēs no Starptautiskā Valūtas fonda dabūtais aizdevums.
