Pēc Jelgavas pašvaldības iniciatīvas un lūguma Valsts obligātās veselības apdrošināšanas centrālās aģentūras direktores vietniece Vanda Siliņa no 22. februāra līdz 1. martam veica Jelgavas pilsētas slimnīcas vadības auditu.
Pēc Jelgavas pašvaldības iniciatīvas un lūguma Valsts obligātās veselības apdrošināšanas centrālās aģentūras direktores vietniece Vanda Siliņa no 22. februāra līdz 1. martam veica Jelgavas pilsētas slimnīcas vadības auditu. Kaut arī audits pašvaldībai izmaksājis 2000 latu (!), rezultāts ir gaužām apšaubāms. Audita pārskats – ziņojums sastādīts neprofesionāli, tendenciozi un kopumā vērtējams kā uz papīra uzrakstītas pļāpas.
Audits sākts 22. februārī, bet, kā uzzinām no audita pārskata, tas veikts, pamatojoties uz Domes Sociālo lietu un veselības aizsardzības komitejas 23. februāra sēdes lēmumiem. Tātad – neliela aizsteigšanās notikumiem priekšā. Audita pasūtītājam – Jelgavas Domes priekšsēdētājam Uldim Ivanam – palicis neievērots arī fakts, ka Vanda Siliņa šajā gadījumā ir ieinteresētā persona – slimnīca ir noteiktās «attiecībās» ar Valsts obligātās veselības apdrošināšanas aģentūru…
Tie, protams, ir tikai «sīkumi» uz to pērļu fona, ko sniedz audita pārskats. Bet pērļu ir daudz.
Pēc neliela, bet krietni ūdeņaina ievada, kas nezināmu iemeslu dēļ apzīmēts ar ciparu «1», seko otrā pārskata daļa «Darba procesu, pienākumu un atbildības sadale, lēmumu un darījumu apstiprināšanas kārtība». Dziļi alojas tie, kuri iedomājas šajā daļā atrast lēmumu un darījumu apstiprināšanas kārtības analīzi (kā būtu gaidāms, izlasot virsrakstā solīto, un arī no vadības audita kā tāda). Neviena vārda par to! Varbūt te ir kāda kļūda? Varbūt kāda lapa aizmirsusies? Nekādu norāžu gan nav… Toties šajā pārskata daļā izlasām, ka «1999. gada 1. pusgadā slimnīcas strādājošo skaits (fiziskas personas) vidēji bija 501, kas nav izmainījies arī uz patreizējo brīdi». Pievērsim acis uz pareizrakstības kļūdām – kam gan negadās –, bet šajā citātā minētais «periods» ir mulsinošs. Ja vien mūsu godātā Saeima pēdējo nedēļu laikā nav tautu apveltījusi ar jaunu laika skaitīšanas sistēmu, tad 1999. gada pusgads beigsies tikai 30. jūnijā (ne 1. martā kā sludina šā neapšaubāmi literāri augstvērtīgā darba autore).
Vēl viens citāts no pārskata otrās daļas: «Situācijā, kad gadu no gada pieaug parādu maksa, tai skaitā arī nodokļu parādi, bez īpašas izvērtēšanas un ekonomiskā pamatojuma tiek gādāti pamatlīdzekļi ar dārgām uzturēšanas izmaksām.» Kā piemērs šim apgalvojumam tiek minēts viens vienīgs «kompjūtertomogrāfs», par kuru tālāk teikts, ka tas «principā zaudējumus nerada»…
Kur ir analīze? Kur dārgo pamatlīdzekļu salīdzinošas izmaksas? Tādu nav. Toties autore ir uzrakstījusi «nabadzības» apliecību. Pati sev – «(..) pamatlīdzekļu masā vislielāko īpatsvaru ieņem medicīniska rakstura iekārtas un ierīces, kuru lietderība (..) izvērtējama atsevišķi ar attiecīgu speciālistu līdzdalību». Kāda jēga tad šim auditam?
Tie nav vienīgie «atrakstīšanās» piemēri – «būtu nepieciešami precīzi aprēķini», «secinājumi un priekšlikumi var nebūt tik konkrēti un detalizēti, kā klients to ir gribējis», «nav iespējams izdarīt secinājumus» utt. Tādēļ jau tiek maksāts par auditu, lai veiktu precīzus aprēķinus, izdarītu secinājumus, sniegtu konkrētus priekšlikumus utt. Šajā numurā zemāk ievietotajā rakstā «Skats no malas jeb Mēs jau visu to zinājām» V.Siliņa sniedz sava darba definīciju: «Tas ir neatkarīgs vērtējums par vadības iedibinātās kontroles sistēmas esamību, atbilstību, pielietojamību un efektivitāti, lai sasniegtu biznesa mērķus un aizsargātu pret risku.» Tas pārskatā nav atspoguļots un analizēts!
V.Siliņa secina, ka «slimnīca hroniski nespēj strādāt ar pozitīvu bilanci», bet – kāpēc nespēj – palicis neizdibināts. Slimnīcā neesot «ieviestas efektīvas darba organizācijas formas un metodes», taču, tā kā pār autori nav nākusi atklāsme, kuras rezultāts būtu pareizo organizācijas formu un metožu izklāsts, šo izteikumu var uztvert tikai kā blefu vai autores nekompetenci.
Pašreizējo slimnīcas parādu summu «nav iespējams nomaksāt no pakalpojumu minimuma apmaksas» – tā ir tukša runāšana, jo to nespēj neviena Latvijas rajonu slimnīca. Slimnīcā «dārgas iegādes veiktas bez ekonomiska pamatojuma». Taču V.Siliņa to pati nezina, jo auditā nav pamatojuma šim lozungam.
Pērļu vērti ir arī audita veicējas priekšlikumi. Piemēram, «Rūpīgi izstrādāt konkursa uz direktora amatu noteikumus, ņemot vērā šī audita (..) atzinumus.» Lai skaidrs prāts mūsu ierēdņiem: šo auditu nevar ņemt vērā, izstrādājot konkursa noteikumus! Zem pēdējā un, šķiet, galvenā audita priekšlikuma – «Finansu iespēju robežās pakāpeniski pāriet uz darba centralizāciju un modernizāciju» – trūkst izsaukuma vārda «urā!» Tas varētu būt politiķa izteikums, taču ne audita rezultātam atbilstošs priekšlikums.
Aiz matiem pievilkta argumentācija, secinājumi, kas balstās uz iepriekš izteiktiem secinājumiem, ir šā sacerējuma (ko pati autore kautrīgi dēvē par vadības audita pārskatu – ziņojumu) galvenā substance. Definīcija varētu būt šāda: ja nu nav ko rakstīt (vai negribas), tad var arī kaut ko tādu uzrakstīt…
Komentējot šo auditu kā tādu, nākas secināt: vai nu tā pasūtītājs ir vēlējies to ieraudzīt tieši tādu, kāds tas ir (un tad tas varētu kalpot kā viens no argumentiem konkursa rīkošanai, kura rezultātā slimnīcas direktora vietu aizņemtu «savs» cilvēks), vai arī šis audits «aizvietos» revīziju, kas izgaismotu visu iepriekšējās vadības darbību.
Rezultāts ir ūdentiņš, kas ir izmaksājis 2000 (no dažiem informācijas avotiem – 4000) latu – turpat 400 latu par katru V. Siliņas «nostrādāto» dienu. Turklāt pierakstīto lapiņu ir mazāk nekā audita veikšanas dienu, tātad – vairāk nekā 500 latu par vienu aizpildītu lapu. Kāds vēriens!
Domes izsludinātam literāro darbu konkursam ar prēmiju fondu 2000 latu apmērā būtu daudz lielāka jēga (salīdzināsim: gada labākā romāna autors Gerkena un «Karoga» rīkotajā konkursā saņem 1000 latu prēmiju). Galu galā, ja jau mūsu Dome ir tik bagāta un tai tīk izklaidēties ar šāda veida garadarbu lasīšanu, jebkurš reportieris par desmitreiz mazāku honorāru tādus varētu rakstīt katru dienu.
