Rakstīt mani pamudināja dzirdētais, ka lapu nobiras augsnē rada skābumu.
Rakstīt mani pamudināja dzirdētais, ka lapu nobiras augsnē rada skābumu. Tā ir patiesība tikai par skuju koku, kas, arī ziemās zaļojot, ražo skābekli nobirām, bet lapas sadaloties rada saldo trūdu.
Tāpēc dabā, lai mazinātu meža augšņu degradāciju, starp skuju kokiem aug lapu koki, radot veselīgas mistraudzes. Veidojot sugu maiņu skuju koku izcirtumos, pārsvarā dabiski vispirms atjaunojas lapu koki. Tāpēc sekosim dabas paraugam un neapdomīgi neiznīcināsim vērtīgo organisko masu saturošās lapu nobiras! Tās satrūd nākamajā veģetācijas periodā un agrāk, sevišķi, ja lapas sajauktas ar augsni. Lapas sadedzinot, kas zināmos apstākļos ir nepieciešami, protams, arī pelnus var izmantot kā minerālmēslojumu.
Saistībā ar minēto arī privātajos mežos nebūtu lietderīgi veidot tīras skuju jaunaudzes un audzes, jo pēc izciršanas skuju koku nomaiņa ar lapu kokiem ir ilgs un pat cilvēka mūžā neietverams process. Lietderīgāk ir koku mistrojumu mežaudzēm veidot dažāda lieluma grupām. Ja iespējams, auglīgās augsnēs var ieaudzēt cietos lapu kokus – ozolus un ošus. Tikai jārēķinās ar šo sugu īpatnību, ka tie labi ieaug, ja vismaz 0,5 līdz 1 metru garus dižstādus vai mežeņus stāda mīksto lapu koku un krūmu saaudzēs. Laikus jānovāc liekais apēnojums, veidojot arī koridorus. Kā zināms, mīksto lapu koku un krūmu saaudzes veidojas, arī aizaugot laukiem, un tos, ja neizmantojam lauksaimniecībā, sevišķi lietderīgi apmežot.
