Zemkopības ministrija saņēmusi septiņu uzņēmumu iesniegumus ar lūgumu ļaut Latvijā ievest pārtikas rudzus.
Zemkopības ministrija saņēmusi septiņu uzņēmumu iesniegumus ar lūgumu ļaut Latvijā ievest pārtikas rudzus, ziņo aģentūra BNS. Galīgo lēmumu ministrija pieņems oktobra beigās, kad saņems priekšlikumus no Lauksaimnieku sabiedrisko organizāciju sadarbības padomes.
Zemkopības ministrija uzskata, ka tas, cik liels valstī būs rudzu deficīts, atkarīgs no izaudzēto graudu kvalitātes, tomēr pagaidām nav pamata satraukumam, ka valstī varētu būt liels pārtikas rudzu iztrūkums. Lai arī izaudzēto rudzu apjoms ir neliels, pārtikas rudzu iepirkuma cenas ir zemas – no 55 līdz 60 latiem par tonnu. Ministrija prognozē, ka oktobra beigās tā varētu paaugstināties līdz 70 latiem par tonnu. Pēc ministrijas aplēsēm, valstī līdz 2001. gadam būs nepieciešami 34 tūkstoši tonnu pārtikas rudzu, bet to deficīts varētu sasniegt 6640 tonnu.
Lauksaimnieku aizpildītās deklarācijas liecina, ka zemniekiem krājumā vēl ir 23881 tonna rudzu, no kuriem 9470 tonnu ir pārtikas rudzi, kā arī 90765 tonnas kviešu, no kuriem 71726 ir pārtikas kvieši.
Līdz oktobra vidum labības pārstrādes uzņēmumi glabāšanai un pārstrādei iepirkuši 27104 tonnas rudzu, tai skaitā pārtikai – 12004 tonnas, kā arī 204779 tonnas kviešu, tai skaitā 118782 tonnas pārtikai.
Kur likt izaudzēto?
Lai gan skaitļi par to neliecina, pašlaik zemniekiem ir lielas grūtības nodot rudzus pārstrādātājiem. Tas tāpēc, ka mitrās vasaras dēļ to krišanas skaitlis neatbilst iepērkamo graudu kvalitātes prasībām. Piemēram, intervencē nododamajiem rudzu graudiem tam jābūt ne mazākam par 100. Aptaujājot Jelgavas rajona rudzu audzētājus, noskaidrojām, ka šogad rudziem krišanas skaitlis ir no 65 līdz 80.
Valgundes pagasta zemnieks Egons Olševskis stāsta, ka viņam pašlaik krājumā ir 50 tonnas rudzu ar krišanas skaitli no 65 līdz 70. Saimnieks rudzus vedis nodot pārstrādei spirtā uz Tukuma rajona SIA «Jaunpagasts Plus». Diemžēl neveiksmīgi, jo mājās bijis jāatgriežas ar pilnu kravu. Atteikuma iemesls – glabātuves pilnas ar rudziem no visas Latvijas, un tie vairs neesot vajadzīgi. Zemnieks atzīst, ka šogad kā nevienu citu gadu situācija ar rudziem esot nenormāla. Ko darīšot tālāk? «Kad beigsies zemes darbi, meklēšu atkal rudziem noietu. Kāpēc rudzus nevar iepirkt lopbarībai? Var iepirkt, ja vien grib, un, jaucot kopā ar kviešiem, iznāk labu labā. Bet valdības vīriem jau vieglāk ievest no ārzemēm,» sašutis teic zemnieks.
Viegli neklājas arī lielsaimniekiem. Kooperatīvās sabiedrības «Svētes grauds» vadītāja Juta Viniarska spriež, ka nupat pavisam traki laiki pienākuši – būs vēl jābankrotē ar pilnu klēti graudu. Kooperatīva kaltē pašlaik glabājas 500 tonnas izkaltētu rudzu graudu. Citādi jau tiem nav ne vainas – ne dīguši, ne pelējuši, tikai mitrā laika dēļ par divām nedēļām vēlāk novākti, un tas krišanas skaitlis… Varētu nodot lopbarībā, taču sēkla pirkta par dārgu naudu – iznāks ciest zaudējumus.
Kaut arī tā, šoruden saimniece atkal iesējusi 130 hektārus rudzu. Kāpēc? Nu neaugot smilšainajā Svētes zemītē cukurbietes…
Zemniekiem sirds pilna, tāpēc nesen Graudaugu sēklaudzētāju asociācijā sprieduši, ko darīt. «Nedrīkstam pieļaut, ka mūs, Latvijas zemniekus, noslīcina. Lai Zemkopības ministrija dod atļauju ievest rudzus, bet tikai pēc tam, kad pārstrādātāji būs iepirkuši mūsējos. Ministrija zina, cik mums to ir, jo savas platības esam deklarējuši un mānīties neesam ieinteresēti. Manuprāt, tā ir kļuvusi par politisku lietu,» tā J.Viniarska.
Jautāju, par kādu cenu zemnieki būtu ar mieru rudzus pārdot. Zemniece atbild, ka viņu pilnīgi apmierinātu 65 lati par tonnu plus PVN. Aizpagājušogad viņa rudzus izdevīgi pārdevusi «Garozas klētniekam» maizes cepšanai, bet šogad uzņēmumam esot grūti norēķināties ar piegādātājiem. Ja varētu izdzīvot, kooperatīvs glabātu rudzus līdz nākamajam gadam, taču strādnieki gaida algas, pagastam un zemes īpašniekiem par zemi jāmaksā, arī firmām, kas palīdzējušas apsēties. «Līdz ar to es gremdēju pārējos,» atzīst saimniece. Viņa rudzus audzē jau desmito gadu, bet šogad kā vēl nekad jāizjūt, ka ar tiem ir pavisam bēdīgi, jo arī sagatavotajām 90 tonnām sēklas neesot pircēju…
Arī maizniekiem nav viegli
«Stāvoklis ar rudziem šogad ir katastrofāls, un tas slikti ietekmē maizes kvalitāti,» atzīst ceptuves «Garozas klētnieks» saimnieks Guntis Vēdzele. Šogad no vietējiem desmit zemniekiem iepirkts 60 tonnu rudzu par 52 līdz 57 latiem tonnā, taču to krišanas skaitlis nepārsniedz 80. Pieņemti arī rudzi ar krišanas skaitli 68, kas faktiski jau ir lopbarība. Tāpēc uzņēmums finansiāli cieš, jo nevar izcept kvalitatīvu maizi. Garšas ziņā atšķirību nemana – tikai kukulīši plīst, paliek plakanāki, un pircēji tādu maizi negrib iegādāties. «Cilvēki jau pērk izskatu, nevis maizi, pieprasa skaistu, nevis veselīgu un vairāk ēd baltmaizi nekā rupjmaizi. Ko lai dara, ja viņi grib tikai to uzpūsto pūpēdi?» smej saimnieks. Senos laikos gan ļaudis sprieduši citādi – saplīsusī maizīte esot pati labākā, jo no tās visa ogļskābā gāze izgājusi ārā. Īsto rudzu maizi var ēst arī diabētiķi, jo tā nesatur ne raugu, ne cukuru. Taču, ja nav realizācijas, nevar norēķināties ar graudu piegādātājiem. Nelīdz arī tas, ka miltus maļ paši un dara to vēl citiem.
«Strādājam pēc plaucēšanas metodes un maizei neliekam klāt nekādu «ķīmiju». To cepam no visrupjākās frakcijas rudzu miltiem, plaucēšanas process ilgst divas dienas, bet katra vismazākā neprecizitāte var izrādīties liktenīga,» stāsta G.Vēdzele.
Garozā maizītes cepšana ir roku darbs un to cep pēc Ulmaņlaika tradīcijām un receptēm. Vienīgais jaunievedums ir Ukrainā ražotā konveijera tipa elektriskā krāsns. Pašlaik tiek ražota sešu šķirņu maize – klona, saldskābā, ķiploku, graudu, rudzu Jāņu maize, kā arī baltmaize.
«Jo mazāks rudzu krišanas skaitlis, jo vairāk naudas jāiegulda maizes tapšanas procesā. Lielie ražotāji liek klāt «ķīmiju», bet mazie iziet uz precizitāti. Plaucējums jāsagatavo ļoti precīzi, un meistaram tas jāizjūt. Ar nekvalitatīvām izejvielām strādāt ir grūti, taču, ja ļoti grib, var izcept labu maizi,» saimnieks ir optimists.
Viņam pieder arī zemnieku saimniecība, kurā galvenokārt tiek audzēti agrie dārzeņi. Ar to realizācijā gūto peļņu tiek segti maizes ceptuves zaudējumi. Nākamgad saimnieks plāno sēt arī rudzus, jo, viņaprāt, neviena cita kultūra tik labi neatveseļo zemi. Par zemnieku glābiņu G.Vēdzele uzskata jaunas spirta rūpnīcas būvi, citādi rudzus neesot kur likt. Lai gan zemnieki tos var izaudzēt pietiekamā daudzumā, valdība sola ievest – īsts apburtais loks. «Nevajag mums ne Eiropas, ne kādas citas pasaules malas graudus. Nelaime ir tā, ka birokrātija ir tik «smaga», ka nevaram tikt pie apgrozāmajiem līdzekļiem, trūkst ķīlu nodrošinājuma bankām, toties uzrauga mūs visi, kam vien nav slinkums, tāpēc zemnieki un pārstrādātāji nīkst ārā,» rezumē Garozas maiznieks.
Lielražotāji pagaidām nesūdzas
Akciju sabiedrības «Jelgavas maiznieks» ģenerāldirektors Andris Brizgo par miltu kvalitāti pagaidām nesūdzas – tā neietekmējot rudzu un citas plaucētās maizes kvalitāti. Ja rudzu kvalitāte pazemināsies, arī maize var kļūt sliktāka. Pēc Latvijas Maiznieku biedrības datiem, Latvijā savu rudzu pietiks trim mēnešiem. Ģenerāldirektors skaidro, ka bīdelētajiem rudzu miltiem krišanas skaitlim jābūt robežās
no 130 līdz 180, skrotētajiem – no 120 līdz 180, bet rupjajiem – līdz 130. Nelielas atkāpes no krišanas skaitļa neiespaido maizes kvalitāti tā, lai to justu patērētājs. Taču ir vairāki veidi, kā kvalitāti paaugstināt, un viens no tiem ir pārtikas uzlabotāji. Maizē tie ir no 0,1 līdz 0,3 procentiem, tāpēc pircējiem nevajadzētu baidīties.
