Mākslas zinātnieka Māra Branča vārds «Ziņu» lasītājiem ir vairāk nekā labi pazīstams, tā īpašniekam daudzus gadus aprakstot un vērtējot vizuālās mākslas dzīves norises pilsētā.
Mākslas zinātnieka Māra Branča vārds “Ziņu” lasītājiem ir vairāk nekā labi pazīstams, tā īpašniekam daudzus gadus aprakstot un vērtējot vizuālās mākslas dzīves norises pilsētā. Šoreiz – īsi pirms sešdesmit gadu jubilejas – viņš ir intervējamā lomā – gatavs atbildēt uz daudz vairāk jautājumiem, nekā lappusē ietilpināmie trīs: par dzīves ceļa izvēli, par to, ko nozīmē vērtēt, un, galu galā, par ko gan citu, ja ne par mākslu?
Kļūt par mākslas zinātnieku – šī izvēle noteikti nebija vienkārša, jo par tavu labvēlību sīvi cīnījusies arī teātra mūza – savulaik dzīve bijusi ļoti cieši saistīta ar aktiergaitām Alunāna teātrī…
Jā, sākumā, protams, savu mūžu gribēju saistīt ar aktiermākslu. Bet, kad stājos konservatorijā, savas muļķības dēļ netiku (tajā kursā bija Zigurds Neimanis, Maiga Sika). Toreiz, tā kā biju par teātri tā sasapņojies, likās, dzīve brūk kopā. Bet tagad uzskatu – bija ļoti labi, ka netiku. Jo šodien es vairs negribētu būt teātra aktieris. Nekad! Jau gadus desmit piecpadsmit. Teātra dzīves noplicināšanās dēļ. Ložņāšanas pa zemi, rakņāšanās velns zina kur. Aktieris brīžiem jau kļuvis par tādu kā prostitūtu. Tagad varbūt viss atkal ievirzās drusku citādi, bet vienubrīd man likās – nav tādas lietas, uz ko viņi nebūtu gatavi. Un man tas nav pieņemami. Tāpēc jāsaka paldies skolotājai, kura, kad netiku konservatorijā, teica: trūkst vīriešu mākslas zinātnieku. Ej uz Mākslas akadēmiju. Iznāca it kā nejauši, bet, no šodienas skatpunkta vērtējot, labākais, kas vien bijis iespējams. Tas tā vien liek domāt, ka manu dzīvi kāds “diriģē” – visu, kas notiek, virza uz kādu mērķi. Vai tā būs arī turpmāk, nezinu, bet liekas, ka ies labi. (Smejas.)
Apgalvojumam “tas taču ir jauki un neko nemaksā – pateikt ko glaimojošu, lai arī nepatiesu,” var iebilst: maksā gan – tavu ticamību. Pēdējo varētu uzskatīt par tādām kā mākslas kritiķa “cietajām akcijām”, un lai tās “kotētos” (lai vērtētājs paliktu godīgs pret sevi un uzturētu sevis teiktā ticamību arī turpmāk), reizēm varbūt jāizsaka spriedumi, kas, pazīstot autoru, gluži cilvēciski nemaz nenākas tik viegli…
Varu paust tikai savas subjektīvās domas un izjūtas –jo objektivitātes nav. Tās vienkārši nevar būt, un tāpēc, turklāt zinot, cik mākslinieki ir jūtīgi, esmu centies atturēties no Dieva lomas – būt soģim, kas pasaka: tas ir labs, bet tas – nolīdzināms līdz ar zemi. Varbūt vienkārši nezinu pietiekami daudz – autoram svarīgi bijuši kādi man nezināmi kritēriji. Manuprāt, recenzijās būtiska ne tikai vērtējošā, bet arī izglītojošā funkcija, savukārt grāmatās par māksliniekiem – tas, lai būtu iztēlots pēc iespējas pilnīgs aprakstītās personības dzīves konteksts, tā laika aina. Pazīšanās loks mākslinieku vidū man ir ļoti plašs jau kopš muzeju laikiem, un tagad, strādājot arhīvā, pētot trimdas māksliniekus, tas paplašinās visā pasaulē, taču dziļākajā nozīmē esmu viens, jo draudzība ir līdz zināmai robežai. Pretējā gadījumā nevarētu justies brīvs (man ne vienmēr būtu viegli būt godīgam savos izteikumos) un pārliecināts par to, ka otrs saprot: draudzība ir draudzība, bet darbs ir darbs.
Pirms dažām nedēļām intervijā “Kultūras Dienai” sociālantropologs Roberts Ķīlis raudzīja nodalīt augstās un pārējās mākslas pēc tā, cik ilgi un grūti tās jāapgūst. Piemēram, lai kļūtu par akadēmiskās mūzikas atskaņotājmākslinieku, jāmācās daudz intensīvāk un ilgāk nekā popmūziķim, tāpēc pirmā, viņaprāt, ir augstā māksla, bet otrā nav. Kas ir un kas nav augstā māksla pēc tavām domām?
Nez vai mācībās pavadītais laiks automātiski pārtop kvalitātē. Manuprāt, viss atkarīgs no tā, kā iegūtās prasmes izmanto. Ja tajā, ko autors dara, jūti viņa sirds asinis, tā arī ir augstā māksla. Pretstatā aukstajai mākslai. Kā teicis Gunārs Priede: “Aukstām rokām pat māla pīlīti nevar uztaisīt.” Tāpēc man tik ļoti patīk tādu Jelgavas gleznotāju kā Edvīns Kalnenieks, Indulis Landaus, Uldis Roga darbi – ar to, ka tajos ir gan profesionalitāte, gan dvēsele. Tā ir māksla, ko radi tāpēc, ka citādi nevari, kad tavi darbi esi tu pats. Un kā tādi tie vēsta par tevi, ļauj citiem tevi izprast arī tad, kad tevis paša vairs nav. Arī gluži praktiskā nozīmē, kas nepārvērtējami man palīdzējusi rakstot. Piemēram, kas attiecas uz nesenākajām grāmatām – gan par Arvīdu Strauju [vidzemnieks, kas radīja profesionāļu augsti vērtētu mākslu – par spīti tam, ka nebija guvis akadēmisku izglītību], gan Jāni Zuntaku [trimdas latviešu gleznotājs] rakstīt bija ārkārtīgi grūti. Bija brīži, kad sapratu – bilde “nelīmējas” kopā, trūkst kaut kā ļoti būtiska. Bet kā?! No strupceļa mani izveda tikai iespēja skatīties ļoti daudz viņu bilžu. Tad viss nostājās savās vietās.
