Katrīna Freimane: nedarīt vispār, baidoties no izgāšanās, jau ir vislielākā izgāšanās, ko var pieļaut
Sabiedriski aktīvā Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) medicīnas studente Katrīna Freimane augstskolas jaunās auditorijas atklāšanas pasākumā tika sveikta ar Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju medicīnā. Katrīna vidusskolas laikā ir vadījusi Tērvetes novada Jauniešu iniciatīvu centru un pašlaik, studiju laikā aktīvi darbojas Stradiņa universitātes studējošo pašpārvaldē un Latvijas Studentu apvienībā. Sarunai ar “Ziņām” viņa piekrīt uzreiz un labprāt dalās savā pieredzē par studijām un stipendijas iegūšanas iespējām.
– Kā izlēmāt pieteikties Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendijai?
Patiesībā tas stāsts sākās jau krietni agrāk. Kad plānoju studēt, 12. klases beigās secināju, ka tas ir ļoti dārgi un papildus tam ir arī sadzīves izmaksas. Mana klases audzinātāja ieteica pamēģināt pieteikties Vītola fonda stipendijai. Es pieteicos un to saņēmu. Šogad Teterevu fonds izrādīja interesi par mani, un tagad es saņemu viņu stipendiju, par ko esmu ļoti pateicīga.
– Izrādīja interesi? Vai potenciālajiem stipendiātiem pašiem nav jāpiesakās stipendijām?
Es saņemu Vītola fonda stipendiju jau no pirmā mācību gada. Reizi semestrī visiem stipendiātiem ir jāiesniedz atskaite ar vidējiem vērtējumiem visos mācību priekšmetos, stipendiāti nosūta pateicības vēstuli ziedotājam, kur pastāsta par galvenajiem sasniegumiem, kas paveikts šī semestra laikā. Tad viņi lemj, turpināt piešķirt stipendiju vai ne. Borisa un Ināras Teterevu fonda studentu stipendijas šobrīd administrē Vītolu fonds, viņiem ir kopīgās valdes sēdes, kur tiek lemts, vai stipendijas tiek pagarinātas. Tad arī izlemj, ar kādu nosaukumu stipendija tiks piešķirta – ar Borisa un Ināras Teterevu fonda vai Vītolu fonda vārdu.
– Vai jums ir svarīgi, ka tā ir tieši Borisa un Ināras Teterevu stipendija?
Noteikti. Tas ir milzīgs pagodinājums, jo Boriss Teterevs bijis lielisks, nopelniem bagāts ārsts. Palasot par viņu un viņa kundzi, var secināt, ka šie cilvēki devuši ļoti daudz ne tikai medicīnai, kur paši darbojušies, bet arī mākslas telpai, kas jebkuram izglītotam cilvēkam ir ļoti svarīgi. Viņu devums Latvijā ir ievērības cienīgs, un, ja viņi ir nolēmuši, ka esmu cienīga saņemt šo stipendiju, domāju, tas ir milzīgs pagodinājums. Es to ļoti novērtēju.
– Vai stipendija ir tikai finansiāls ieguvums?
Tas ir ieguvums arī karjeras ziņā un daudz ko parāda par cilvēku, jo iegūt stipendiju sākotnēji varbūt nav tik sarežģīti, bet to vēlāk noturēt un nezaudēt… Studijas tomēr ir ilgas – seši gadi. Ir jāspēj noturēt līmeni visus šos gadus. Domāju, tas vēlāk ļoti labi papildina CV, arī sniedz iespēju kontaktēties ar nozares profesionāļiem. Stipendiātiem tiek rīkoti dažādi pasākumi, kur var satikt jau zināmas personības jauno, topošo ārstu vidū, ir iespēja tīkloties, iegūt kontaktus un komunicēt ar kolēģiem, kurus ikdienā nesatiek.
– Kā izmantosiet iegūto stipendiju?
Pamatā sadzīves lietu finansēšanai – īre, ēdiens, transports, izmaksas, kas rodas, dzīvojot atsevišķi no vecākiem, pārvācoties uz citu pilsētu. Protams, tiek ieguldīts arī zinātniskajā darbībā, mācību materiāliem, drukas pakalpojumiem, pētījumiem – ļoti daudz ikdienišķas netiešās studiju izmaksas.
– Vai paralēli studijām arī strādājat?
Es strādāju slimnīcā par medicīnas asistentu, lai iegūtu praktisko pieredzi; man ir pāris maiņas mēnesī.
– Kādi ir jūsu profesionālie mērķi pēc studiju beigšanas?
Domāju, ka būšu praktiķe, nevis teorētiķe vai zinātniece. Protams, zinātniskā darbība ir ļoti svarīga, bet jau tagad, strādājot slimnīcā, es secinu, ka man vislabāk padodas un patīk tieši darbs ar manipulācijām uz vietas. Zinātniskajai darbībai arī ļoti cītīgi sekoju līdzi, klausos, mācos, un tad bieži rodas dažādi jautājumi, kurus es pierakstu, un mēģinu saprast, vai man ir atbilde uz tiem. Ja nav, tad es šo jautājumu sāku pētīt, lai iegūtu atbildi. Tā tapa arī mans iepriekšējais zinātniskais darbs, ko ļoti veiksmīgi aizstāvēju.
Es nolēmu pētīt dažādus antiseptiķus, to, cik ātri antiseptiķu lietošanas rezultātā atjaunojas ādas rekontaminācija un kuri ir galvenie mikroorganismi, kas rekontaminē ādu. Literatūrā par šo tēmu bija pieejami savstarpēji ļoti pretrunīgi dati, tādēļ veicu eksperimentālu pētījumu divu mēnešu garumā.
– Jaunie medicīnas studenti, kas saņems Borisa un Ināras Teterevu fonda stipendiju medicīnā, tika sveikti jaunās RSU auditorijas atklāšanā, kas, godinot filantropu un ilggadējo Stradiņa universitātes atbalstītāju, absolventu un Goda doktoru Borisu Teterevu, nosaukta viņa vārdā. Studentus atklāšanā sveica Dr. Vaira Vīķe-Freiberga, mecenāte Ināra Tetereva un RSU pārstāvji. Kādas bija sajūtas, piedaloties šajā svinīgajā ceremonijā?
Jā, 6. oktobrī Medicīnas izglītības tehnoloģiju centrā tika atklāta jaunā auditorija par godu Borisam Teterevam. Tas bija slēgtais pasākums, kurā bija ielūgti stipendiāti, daži prorektori, rektors, Teterevu fonda valdes locekļi, Vītola fonda pārstāvji un, arī daži iepriekšējie stipendiāti.
Ļoti aizkustinoša bija rektora uzruna – viņš personīgi pazina Borisu Teterevu un viņa kundzi. Interesanti ir tas, ka sacītajā pārsvarā tika norādīts nevis uz mecenāta sasniegumiem, bet uz to, cik labs ir bijis šis cilvēks. Pēc tam bija oficiālā lentes griešana, stipendiātu uzrunas. Uzskatu, ka šādi pasākumi ir ļoti svarīgi, jo tie palīdz iegūt personīgāku saikni. Viens ir izlasīt internetā, kur raksta par to, ko raksta visur, – goda mecenāts, goda profesors, viņa sasniegumi –, bet kas cits ir redzēt un dzirdēt, ko par cilvēku saka tie, kuri ir viņu pazinuši, viņa tuvie līdzgaitnieki. Tas sniedz daudz personīgāku sajūtu, stipendiāts kļūst motivētāks un jūtas vairāk pagodināts saņemt medicīnas stipendiju un tik lieliska cilvēka atbalstīts.
– Ko novēlat jaunajiem studentiem?
Vispirms vēlētos pateikt lielu paldies savai bioloģijas un ķīmijas skolotājai Marijai Pelnikai no Augstkalnes vidusskolas. Viņa bija stingra un nekad neļāva palaisties mācībās. Daudzi mani sasniegumi ir bijuši iespējami, pateicoties skolotājas atbalstam, jo viņa mani gatavoja un sūtīja uz olimpiādēm, uz ķīmijas skolu un nekad neļāva nodoties slinkumam.
Esošajiem un topošajiem studentiem gribētu uzsvērt – kādreiz es pieturējos pie moto, ja kaut ko dara, tad dara to ļoti labi vai nedara vispār, bet tagad mana pārliecība ir – vienkārši iet un darīt! Jo nedarīt vispār, baidoties no izgāšanās, jau ir vislielākā izgāšanās, ko var pieļaut. Tā daudz ko var palaist garām, bet darot un kļūdoties ir iespēja mācīties un turpināt. Studiju laikā tas man ir daudz palīdzējis. Uzsākot studijas, protams, manī bija pārspīlētais perfekcionisms, bet tagad cenšos ņemt visu vieglāk. Novēlu pieiet mācībām ar izpratni, nevis perfekcionismu.
