Liktenim labpaticies, ka augusts Latvijas tautai 20. gadsimtā ir kļuvis par mēnesi, kad atceramies gan drūmākās, gan skaistākās vēstures notikumu ainas.
Liktenim labpaticies, ka augusts Latvijas tautai 20. gadsimtā ir kļuvis par mēnesi, kad atceramies gan drūmākās, gan skaistākās vēstures notikumu ainas. Molotova – Ribentropa paktā divas pasaules radnieciskākās lielvaras vienojās par Latvijas valsts iznīcināšanu, ļaujot vairāk nekā pusgadsimtu valdīt komunistiskajam režīmam gan zemē, gan pār cilvēku prātiem. 1939. gadā pakts, 1940. gadā Latvijas aneksija Padomju Savienībā, tad piecdesmit gadu gruzdošas atmiņas, dziļi paslēpta ticība, ka tauta atgūs brīvību un savu valsti, ļāva sākties tautas atmodai, 1989. gadā «Baltijas ceļš», 1991. gadā pēc puča izgāšanās Latvijas valstiskuma atjaunošana «de facto».
Ir pagājuši desmit gadi kopš tā vēsturiskā brīža. Daudz vai maz? Redzot apkārt vēl diezgan daudz Latvijas pilsoņu, kas nav spējuši sevi pārkārtot dzīvei neatkarīgā, demokrātiskā un brīvā pilsoņu kopumā, kas čīkst, negrib strādāt, mācīties, katrās vēlēšanās meklē politiķus, kas sola daudz labumu bez darba, liekas, ka maz. Likumus, valsts neatkarību var izsludināt ātri, bet cilvēku mainīt tik ātri nevar. Savukārt, skatoties, kā aug mūsu bērni, kas dzimuši pēc 1990. gada, ejot klasē skolās, mēs saduramies ar to, ka viņiem viss, kas toreiz bija pirms desmit gadiem, ir bieži tikai nezināma vēsture. Manifestācijas, «Baltijas ceļa» ugunskuri, Tautas frontes laiks, barikādes ir robeža starp pagājušo un mūslaiku paaudzi.
1991. gada notikumus atceroties, nāk prātā daži fragmenti, kas varētu labi ilustrēt to laiku. PSRS televīzijas raidījumi, kurā skan klasiskā mūzika, sprādzieni Rīgas ielās, OMON kaujinieku patrulēšana Rīgas ielās un uzbrukumi muitas posteņiem, cilvēku piekaušana Doma laukumā un lielkalibra ložmetēja kārta pa Doma baznīcas torni, parlaments, kura deputāti neatstāj zāli visu diennakti, interfrontiešu draudi un Latvijas radio un televīzijas darbība pagrīdes apstākļos. Esmu lepns, ka arī jelgavnieki aktīvi un droši piedalījās Latvijas valsts neatkarības atjaunošanas darbā, parlamentā darbojās Gunārs Preinbergs, Imants Geidāns, Igors Movels, Voldemārs Strīķis, Indulis Bērziņš, Mārtiņš Arnītis. Jelgavnieki bija uz barikādēm, nenolika ieročus puča laikā, piedalījās Rubika arestēšanā.
2001. gadā, mēģinot izvērtēt tā laika notikumus un visu, kas bija pēc tam, salīdzinot ar to, kas notiek citās zemēs, kur arī bija komunistiskie režīmi, jāatzīst, ka Latvijas valstiskums ir nostiprinājies un valsts attīstība nav noliedzams fakts, kaut gan ir kļūdas un neveiksmes. Demokrātijas brīvības un iespējas, cilvēktiesības ir garantētas ar likumu, latviešu valodas aizsardzība ir atzīta no Eiropas starptautiskajām institūcijām un noteikta ar likumu. Gan rūpniecībā, gan lauksaimniecībā, intelektuālās darbības jomā varam atrast apliecinājumu savai darboties vēlmei un spējām. Un tā parādās, ja cilvēki mācās, nelamā kaimiņus un valdību, darbojas, izmantojot iespējas, ko šodien ir devusi mūsu brīvība. Skatoties, kā katru gadu Latvijas augstskolās palielinās studentu skaits, gribas ticēt, ka nākotne būs drošās rokās, jo jaunatnes lielākā daļa mācās.
Latvijas konstitucionālā likuma «Par Latvijas valstisko statusu» desmitgadu atceres svētku pasākumi ir beigušies, būs Molotova – Rībentropa pakta un «Baltijas ceļa» atceres pasākumi. Bieži tajos dzirdēti gados cienījamu cilvēku nosodošie izteikumi par jauniešiem, kas neapmeklē šos pasākumus, kas negrib neko zināt par Latvijas vēstures notikumiem, nemīl savu dzimteni. Bet nevar iet uz vēstures mācību un atceres stundām, ja tajās jāklausās runas, kurās skan žēlabas, dažkārt ļaunums pret mūsu valsts šodienas notikumiem un cilvēkiem, nevēlēšanās saskatīt arī pozitīvo šodienas dzīvē.
Būsim lepni par savu valsti, priecāsimies par mūsu tautas sasniegumiem un piedalīsimies trūkumu novēršanā, atcerēsimies, ka 21. augusts ir devis mums iespēju skatīties droši arī nākotnē!
