Pašreizējās premjera konsultācijas ar koalīcijas partneriem, «tēvzemiešu» balsojums par Jāņa Ādamsona neizdošanu kriminālvajāšanai un atbalsta liegšana koalīcijas partneru izvirzītajai Edmunda Krastiņa kandidatūrai…
Pašreizējās premjera konsultācijas ar koalīcijas partneriem, «tēvzemiešu» balsojums par Jāņa Ādamsona neizdošanu kriminālvajāšanai un atbalsta liegšana koalīcijas partneru izvirzītajai Edmunda Krastiņa kandidatūrai Finansu un kapitāla tirgus uzraudzības komisijas vadītāja amatam skaidri iezīmē tagadējo spēku samēru Latvijas parlamentā. Par ieradumu ir kļuvuši arī dažādie paziņojumi un apvainojumi, kas tiek publiskoti bez pierādījumiem. Šāda politiska «blefošana» liecina par konfrontācijas neizbēgamību starp dažādu ekonomisko interešu aizstāvjiem parlamentā, uz to norāda arī riņķa dancis ap amatiem Privatizācijas aģentūras padomē un «Latvenergo».
Nesaskaņas starp koalīcijas partneriem liek domāt par divām lietām – vai nu par Andra Bērziņa valdības drīzu krišanu un jaunas valdības nākšanu pašreizējās vietā, vai arī pašreizējās koalīcijas attiecību stingru pārskatīšanu un tātad arī jaunu amatu pārdali. Pirmajā gadījumā A.Bērziņa valdības šūpotājiem nopietni jārēķinās arī ar pirmstermiņa Saeimas vēlēšanām, jo aizvien ticamāks izskatās apgalvojums, ka pašreizējais parlamenta sastāvs ir izsmēlis sadarbības iespējas. Taču, var gadīties, ka pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas nav izdevīgas pašiem valdības gāzējiem, un tad – ar dievu ietekmīgie amati Privatizācijas aģentūrā un lielo uzņēmumu valdēs un padomēs. Tātad – lielo uzņēmumu privatizācija ir un paliek svarīgs, iespējams, pats svarīgākais pašreizējās koalīcijas balsts.
Ir dzirdēti minējumi, ka kuluāros jau ir «sastādīta» jauna valdība ar kādu no «tēvzemiešiem» priekšgalā, taču arī tas var būt tikai kārtējais blefs – brīdinājums pašreizējiem valdības koalīcijas partneriem – sak, ja kas, mēs jums parādīsim. Patiesībā ir arī vēl viens, ārkārtīgi pragmatisks, apsvērums, kuru, cerams, valdībā iesaistītās partijas labi saprot: lai kāda arī nebūtu pašreizējā koalīcija, tajā tomēr ir pārstāvēti politiķi, kas šajā Saeimā ir vairāk vai mazāk spējīgi konstruktīvam dialogam laika posmā, kas ir ilgāks par vienu vai diviem balsojumiem. Izņēmums ir tie paši «tēvzemieši» un Jaunā partija. Taču izvēles iespēju nav, tāpēc labāk izvēlēties mazāko ļaunumu — pašreizējo koalīciju, kurā lielākā nelaime ir disciplīnas trūkums balsojumos. Tad jau labāk pirmstermiņa Saeimas vēlēšanas. Taču tajās var ievēlēt arī tādus politiskos spēkus, kas nav pārstāvēti šajā Saeimā, piemēram, Latvijas Zemnieku savienību, kurai patlaban ir visas izredzes nākamajā Saeimā pārvarēt 5% barjeru. Jauni politiskie spēki, protams, «bīdīs» savus cilvēkus lielo uzņēmumu un Privatizācijas aģentūras valdē un padomē, un iespējas, ka kāds no pašreizējiem aktīvistiem var nonākt «aiz borta», tādā gadījumā ir ļoti reālas. Domājams, šādi apsvērumi saturēs pašreizējo koalīciju kopā stiprāk par visiem līgumiem. Tāda diemžēl ir politiskā kultūra Latvijā.
Apliecinājums teiktajam ir arī pašreizējā tirgošanās ar amatiem, kas, šķiet, nekad nav notikusi tik atklāti un «lietišķi» kā pašlaik. Kuluāru mājieni, kas, protams, oficiāli tiek noliegti, norāda, ka «tēvzemieši», kas jau no pirmajām A.Bērziņa valdības dienām jūtas «abižoti» ar netaisnīgo portfeļu sadalījumu, ir gatavi par amatiem cīnīties «ar kaujas saucieniem uz lūpām». Par to nepārprotami liecina N.Lakuča pēdējo dienu paziņojumi. Domājams, koalīcijas partneru cīņas spars nebūs mazāks.
Ir acīmredzams, ka politiķi ir pārkarsuši amatu sadalē un aizmirsuši par saviem atbalstītājiem dotajiem solījumiem. Vēlētāju reālisms viņus var atvēsināt jau gaidājamās pašvaldību vēlēšanās.
