Vētra pārciesta, taču zemnieku rudens turpinās. Slapjdraņķī, pirmajam sniegam krītot, cukurbiešu laukos daudzviet tehnikas riteņi mīca mālus.
Vētra pārciesta, taču zemnieku rudens turpinās. Slapjdraņķī, pirmajam sniegam krītot, cukurbiešu laukos daudzviet tehnikas riteņi mīca mālus. Pie Jelgavas Cukurfabrikas vārtiem šogad daudzmaz valda kārtība, atvestie sakņu vezumi pārāk neuzkrājas, taču Dobelē no dzelzceļa stacijas autokravas veido bezgalīgu rindu – gandrīz līdz pilsētas robežai. Zemnieki spļauj baltu: tad jau vieglāk mīcīties dubļos, nekā bezdarbībā kvernēt biešu nodošanas punktos vai labības pieņemšanas vietās. Dažs labs, piemēram, aizvedis graudus uz Iecavas Putnu fabriku, nostāvējis pat divas diennaktis, tad atmetis ar roku un atgriezies mājās, kur rudens darbi dzen cits citu.
Ražu, kāda nu tā padevusies, visgrūtāk ir realizēt. Daudziem to uzglabāt, lai vēlāk varētu pārdot daudz izdevīgāk, nav iespējams. Vienlaikus nauda vajadzīga zemes apstrādei, tehnikas remontam un iegādei, mēslojuma un sēklu iepirkšanai. Arī lopkopjiem rūpju diezgan: klīst valodas par jauniem, vēl grūtākiem laikiem piena ražotājiem. Problēmas ir dārzeņu un augļu audzētājiem, visiem, kuriem darbs un ienākumi saistīti ar zemi.
Vieglāk grūtības pārvarēt, kopīgi apvienojoties. To mūsu zemnieki sapratuši, tādēļ beidzamajos gados izveidojuši vairākus desmitus dažādu asociāciju. Taču tās ir tikai tāds organizatorisks pussolis. Asociācijas var paust kopēju viedokli, vairāk vai mazāk sekmīgi aizstāvēt savu biedru intereses. Lielākoties teorētiskā līmenī. No tā vien vēl paēdis nebūsi.
Pasaulē tirgus konkurence piespieda lauksaimniekus ražot lētus, bet kvalitatīvus produktus. Diemžēl viens zemnieks nav spējīgs cīnīties pret monopolu, konkurenci un dabas stihijām, tāpēc jau vairāk nekā pirms simts gadiem tika izgudrots efektīvs instruments – kooperatīvi. Taču piekrītiet: padzirdējuši vien šo vārdu, zemnieki lielākoties bēg kā velns no krusta. Jo pats vārds «kooperatīvs» asociējas ar neseno sociālistisko pagātni, kad pati ideja tika devalvēta līdz «viss pieder visiem, nevienam nepieder nekas» līmenim. Sākotnējā un patiesajā būtībā kooperācija paredz divu funkciju izpildi.
Sociālā funkcija ir aizstāvēt zemniekus un sīkražotājus no lielā kapitāla, no augļotāja un monopola, sniedzot viņiem sociālo atbalstu un palīdzību. Otra funkcija ir ekonomiskā – palīdzēt izpildīt visu, kas vienam cilvēkam, vienai ģimenei nav pa spēkam: produkcijas ražošana, apgāde, transports, produkcijas uzglabāšana, pārstrāde un realizācija.
Ideāli organizētam kooperatīvam ir savas bankas, kredīta un apdrošināšanas iestādes, fabrikas, transports, skolas, kursi, tehniskās palīdzības līdzekļi, noliktavas, elevatori, saldētavas un veikali. Kooperācija darbojas pēc demokrātiskiem principiem: atklāta biedru uzņemšana, vēlēta pārvalde, līdztiesība (viens biedrs – viena balss), ienākumu sadale pēc katra biedra faktiskā ieguldījuma ekonomiskajā darbībā, stingri ierobežoti procenti no paju kapitāla, savu biedru apmācība, audzināšana, aktīva sadarbība ar citiem kooperatīviem vietējā, nacionālā un starptautiskā līmenī. Šos principus radījusi praktiskā dzīve, un tie juridiski apstiprināti 1966. gadā Starptautiskajā kooperācijas aliansē. Iespējams, kooperācija šodien ir ietekmīgākais sabiedriskais spēks, kas var efektīvi aizstāvēt zemnieku un līdz ar to visas tautas intereses.
Statistika liecina, ka zemnieku skaits pasaulē sarūk. Piemēram, mūsdienās ASV viens lauksaimniecībā strādājošais ar pārtikas produktiem nodrošina 90 cilvēku, Holandē – 140, Eiropas valstīs vidēji – 50 līdz 80. Latvijā līdz 1990. gadam katrs lauksaimnieks pabaroja 15 cilvēku. Tagad turpretī individuālās sīksaimniecības (bet tādu pie mums ir apmēram 80 procentu) tikko spēj apmierināt savu ģimeņu vajadzības. Valstīs, kur ir attīstīta kooperācija, saražo desmitiem reižu vairāk produktu nekā Latvijā.
Augstu ražīgumu un maksimāli lētu produkciju iespējams panākt, rīkojoties tikai ar lieliem apjomiem, nodrošinot ražotāju (nevis starpnieku) kontroli pār cenām un darbības praksi, kā arī starpību starp pašizmaksu un pārdošanas cenām. Strādājot vienatnē, ir grūti nodrošināt kvalitāti, pilnībā segt nepieciešamo sezonas pakalpojumu izdevumus, grūti iegūt arī nepieciešamo informāciju par pircēju pieprasījumu, tas ir, sekmīgi realizēt savas preces.
Eiropā ir daudzus gadu desmitus sekmīgi strādājoši kooperatīvi, kas aptver visu ciklu – ražas audzēšanu, savākšanu, transportēšanu, pārstrādi, saiņošanu un tirdzniecību. Dažās valstīs, īpaši Vācijā, līdz ar kooperatīviem plaši izplatīts ir mašīnu rings, kuros zemnieki apvieno tehniku, pārstrādes uzņēmumus, produkcijas uzglabāšanas ēkas, naudu un ierīko tirgotavas. Patlaban lauksaimniecības kooperatīvi ļoti intensīvi veidojas Polijā, Čehijā un Slovākijā. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ, piemēram, poļi spēj saražot tik daudz un tik lētu produkciju, lai ar to burtiski pārplūdinātu arī mūsu tirgu.
Mūsu valstī beidzot nopietnāk sāk domāt par to, lai izstrādātu tautsaimniecības stratēģiju, sagatavotu arī lauksaimniecībā tādus projektus, kas nākotnē dotu peļņu. Viens no tādiem ir ekoloģiski tīras pārtikas ražošana. Latvijā tam ir visi priekšnoteikumi. Tāpēc ir jāaizstāv savs zemnieks, viņa dzīves veids un darba stils. Otrs aktuālais pasākums ir ar Zemkopības ministrijas atbalstu sāktā pašmāju produkcijas popularizēšanas kampaņa (pārtika ar «zaļās karotītes» simboliku). Taču nepieciešams arī daudz grūtāk veicamais uzdevums – zemnieku audzināšana kopdarbam, spējai saskatīt tālāk par savu viensētu, lai ne tikai eksistētu, bet kādreiz arī pelnītu. Tādēļ nav prātīgi baidīties no vārda «kooperācija». Tas ir labs veids, kā savas problēmas varētu atrisināt laukos dzīvojoši cilvēki, kuriem pieder līdz 100 hektāriem zemes. «Mazais» saimnieks nekad nevarēs saražot konkurētspējīgu produktu, jo ne tehnoloģiski, ne agrotehniski viņš nespēj savus lauciņus ne apstrādāt, ne ražu saglabāt, pārstrādāt un realizēt.
Primitīvi modelējot, lauksaimniecības kooperatīvā zemnieki iegulda savu zemi, kopā to apstrādā, nezaudējot īpašuma tiesības. Viņi kopā organizē ražas novākšanu un pārdošanu, ievēl valdi, savā starpā sadala gūto peļņu. Pieciem, desmit cilvēkiem tas ir pa kabatai, katram atsevišķi – ne. Būtībā jau tagad daudzi kaimiņi apvienojas, piemēram, cukurbiešu ražošanā. Kopā apstrādā zemi, iegādājas sēklu, minerālmēslojumu, ķimikālijas miglošanai, kopā, apvienojot tehniskos resursus, arī novāc un uz pieņemšanas punktiem nogādā izaudzēto ražu. Pēc tam kristīgi sadala peļņu. Nav dzirdēts, ka šādā nopietnā sadarbībā kāds būtu sakāvies vai apdalīts. Un tas arī ir kooperatīva aizsākums. Vienīgi bez juridiska spēka, strukturāli neakceptēts. Jo ļoti jau bail zemniekiem no dažādām formālām organizācijām un kolektivizācijas. Bet velti. Jo juridiski izveidotam kooperatīvam pieejams vairāk «oficiālu labumu», piemēram, kredītu ņemšanā, iesaistoties dažādos (piemēram, ekoloģiski tīras produkcijas audzēšanas) projektos, gūstot ārvalstu atbalstu pieredzes apmaiņas braucienu un konsultāciju veidā.
Viens gan ir skaidrs: neviena zemnieku kopa nespēs darboties pēc diktāta «no augšas», pēc kaut kādiem «kabinetos izperētiem» stereotipiem. Zemnieks ir konservatīva un nepakļāvīga būtne. Viņam vajadzīga patstāvība. Jo vairāk, jo lielāka – jo labāk, neatkarīgāk viņš jūtas. Taču patstāvība un neatkarība šajā gadījumā ir summējama: interešu kopība plus tehnisko, finansiālo un organizatorisko iespēju summa ļauj vaļu gan fantāzijai, gan tās īstenošanai.
