Par katrām dzīrēm agrāk vai vēlāk jāmaksā rēķini, un nekad nav zināms, vai kundzisku gardēdību ar laiku nenomainīs zināmas veselības problēmas.Atbilstoši senai anekdotei, ka labs ekonomists ir tas, kurš rīt pratīs paskaidrot, kādēļ šodien nenotika tas, kas bija prognozēts vakar, jostas savilkšanas teju vai augstākajā punktā ar tādām kā žēlabām publisko telpu pieskandinājis arī ekspremjers, ar vienu kāju politikas durvis teju aizvērušais Aigars Kalvītis. Kādēļ valsts līmenī aktualizējusies vajadzība «meklēt bagātu onkuli» Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) veidolā? Bijušais valdības līderis, tagad atpakaļ raugoties, mazliet tā kā taisnojas, ka viņa laikā neesot ignorētas SVF rekomendācijas valsts iestāžu darbības reformēšanai, mudinot samazināt ierēdņu skaitu un ierobežot atalgojumu valsts sektorā. Nepopulāri rīkoties viņam, lūk, neesot ļāvis… sabiedrības spiediens.Ir gan laikam izpildvaras vadītāja postenis dikti vārīgs, ja no sabiedrības jābaidās tik ļoti, ka var mierīgi ignorēt starptautiskas un autoritatīvas institūcijas ieteikumus un apzināti nedarīt neko, lai situāciju vērstu uz labo pusi. Sekas ilgi nebija jāgaida, turklāt ar ripojošas «sniega bumbas efektu». Kas notiks, ja līdzīgam «spiedienam» pakļausies arī tagadējā (vai arī – šajos apstākļos, nedod Dievs, kāda cita) valdība? Ekonomisko grūtību pārvarēšana nebūs nekāda pastaiga parkā, un tēriņi daudzās jomās ir un tiks ierobežoti visai pamatīgi. Vai politiķi, vispirmām kārtām premjers, spēs rīkoties pietiekami atbildīgi, pārliecināt sabiedrību par vienas vai otras darbības nepieciešamību un nesabīsies pēc pirmajiem mājieniem par parakstu vākšanu? Pēdējā laikā manāmā izvairīgā nostāja drošības izjūtu nerada, taču tieši no valdības rīcības būs atkarīgs, vai nepiedzīvosim vēl dziļāku slīdēšanu grāvī.
