Šis man ir astotais gads kultūras darbā. Laukos šim darbam ir cita specifika un galvenais darba «instruments» ir paša aizrautība un vēlēšanās sagādāt svētkus sev un citiem.
Šis man ir astotais gads kultūras darbā. Laukos šim darbam ir cita specifika un galvenais darba “instruments” ir paša aizrautība un vēlēšanās sagādāt svētkus sev un citiem. Ja pati iesaistos, arī citus var aizraut. Esmu kultūras darbinieks, kura pārziņā ir arī divas govis, divdesmit vistu un rotveileru ģimene. Katra diena sākas un beidzas ar dzīvnieku apmīļošanu un apkopšanu. Cilvēki govis negrib turēt. Tas ir grūti un dārgi. Bet – kā man pirms 20 gadiem vīramāte govi uzdāvināja, tā vēl tagad ar tām “peros”.Tajos vakaros vai dienās, kad esmu pārlieku aizņemta, lai veltītu laiku lopiem, ņemu palīgos saimniecības pieskatītāju.
Pirmdiena bija salīdzinoši mierīga, lai gan atbildu ne tikai par kultūras dzīves organizēšanu. Vakarā – mēģinājums deju kolektīvam “Garroze”, kurā piedalos.
Otrdien baudīju dzīvi mājās. Pašlaik, kad maniem rotveileriem ir ģimenes pieaugums, tiesa gan, tikai viens, bet ļoti īpašs kucēns, šķiet interesanti vērot suņu ģimenes dzīvi. Tētuks spēlējas ar mazo, ar zobiem purina lupatas, māca rakt bedrītes, lēkā. Ja suņumamma sabar atvasīti, tad papus sabar mammu. Tēvs mīl savus bērnus. Pagājušajā gadā suņupapus pēc pēdējā kucēna atdošanas jaunajiem saimniekiem bija tik satriekts, ka trīs dienas sēroja. Pārdot kucēnus emocionāli ir ļoti grūti. Rotveileru ģimene iet arī medībās. Varu vērot viņu medītprieku – viens paskrien uz priekšu, otrs zvēru lenc no muguras. Protams, veiklības pietrūkst, tāpēc neko jau nenomedī.
Trešdien man bija pilsētas diena. Braucu uz Jelgavu iegādāties pensionāru balles atrakcijām nepieciešamos materiālus, izņēmu piena kvotu grāmatiņu. Parasti trešdienās notiek arī mēģinājums Emburgas baznīcas korī. Šoreiz gan ne, tāpēc ravēju dārzu, kurā aug gurķi, tomāti, salāti, loki un puķes – rozes, flokši, pujenes, dālijas. Pārējām nosaukumus nezinu – vienkārši puķes. Sēkliņas un stādiņus draugi sadāvinājuši. Zied skaisti un daudz.
Biju arī sēņot. Var salasīt pirmās gailenes, taču pēc lielās vētras mežs ir stipri cietis, tāpēc daudzas gaileņu un meža zemenīšu vietas izpostītas. Es gan tikai gar meža maliņu sēņoju, jo mazliet bail iet dziļāk. Paņemu līdzi suņus, bet viņi jau mani nesargā. Ierauga vai saož ko citu un saimnieci pamet likteņa varā. Saucu, saucu – nesasaucu.
Ceturtdien rosījos pa Garozas skolu, kārtoju un noformēju zāli pasākumam. Kārtējo reizi centos atrast kādu servisu, kur varētu salabot savu “golfiņu”. Nevienā līdz šim nevar atrast vainu. Jau četras reizes esmu palikusi pusceļā. Kaut ko pielabo, bet nekas nemainās.
Piektdien ņēmu mājās palīdzi, jo no rīta līdz vakaram biju pagasta pensionāru pasākumā. Izdevās sirsnīgs. Mums pagastā ir pašiem sava dzejniece Ināra Gaile. Viņa vecākajam pensionāram bija veltījusi dzejoli. Bija jautru atrakciju un deju laiks. Spēlēja ansamblis “Kastaņi”.
Nedēļas nogale man parasti paiet kā kārtīgam latvietim – sestdiena pirtī, svētdiena – baznīcā.
Šajā sestdienā gan rituāls mainīts, jo dodamies uz “Sadanci” Elejā. Pa dienu mēģinājumi, vakarā koncerts, bet līdz trijiem rītā balle ar kārtīgu dancošanu, krietnām bufetēm un siltiem ēdieniem.
Svētdiena paies baznīcā un pirtī.
