Ķermeņa un dvēseles novecošana nebūt nenorit līdztekus, uzskata gerantologi, tomēr līdz ar veca cilvēka ārējo izskatu bieži vien gados jaunākie viņu vajadzības ierindo «mazsvarīgajā kategorijā».
Ķermeņa un dvēseles novecošana nebūt nenorit līdztekus, uzskata gerantologi, tomēr līdz ar veca cilvēka ārējo izskatu bieži vien gados jaunākie viņu vajadzības ierindo “mazsvarīgajā kategorijā”. Vai cilvēks ap septiņdesmit gadu vecumu un vēlāk grib būt pievilcīgs? Varbūt viņš vairāk vēlas domāt par pagātni? Izklaidēšanās, baudas, prieks, jautrība, ass prāts, veiksme – vai tas ir svarīgi tikai jaunajiem?
Droši vien ir kas tāds, kas cilvēkiem briedumā nav tik aktuāli.
Dzīvošana nogurdinātā pasaulē
Pirmais stāsts ir tas, kas mani pamudināja rakstīt šo materiālu. Sauksim šo dāmu par Olgu. Stalts un labi kopts izmisums, jo situācija ir nepārsūdzama. Dzīve ir nodzīvota. Viņa visvairāk baidās būt jūtīga. Aizslēgusies. Viņas dzīvē nav trūcis krāsainības – laba izglītība, darbs, izcili paziņas mākslas aprindās. Par agrākās dzīves pilnasinību liecina dažādu populāru mākslinieku darbi, kas grezno vecās kundzes nelielo dzīvojamo telpu. Viņai ir pāri 80 gadiem. Joprojām dodas pie friziera un prot glīti ģērbties. Kundze vārda vistiešākajā nozīmē. Bet viņa nenoliedz, ka dzīvo tādā kā pašas nogurdinātā pasaulē.
“Man uz ko cerēt vairs nav. Varētu teikt, ka esmu nogurusi no dzīves. Šajā pasaulē esmu palikusi viena, šis laiks atšķiras no tā, kurā dzīvoju agrāk. Nevaru sūdzēties. Man ir labi sadzīves apstākļi, joprojām nevaru gausties par veselību, kaut vecums paliek vecums. Vienu gan esmu nolēmusi – kad nevarēšu sevi vairs pati apkopt, atradīšu zāles, kā to visu izbeigt. Es negribu būt nasta citiem. No tā nav nekādas jēgas. Ieiešu dabas apritē. Sairšu, sadalīšos. Uz neko vairāk neceru, mūžīgajai dzīvei neticu.”
Otro kundzi “nokristīsim” par Laimu. Viņai tuvojas astoņdesmit gadu slieksnis. Kājas vairs neklausa. Spieķītis netraucē acu mirdzumam. Dzīve bijusi raiba, bet vecumdienas – vairāk laimīgas nekā nelaimīgas. “”Varības” mirkļos domāju, ka gribētu vēl padzīvot. Bet baiļu no nāves man nav. Dzīve nodzīvota. Ar vīru domājām – ja 70, tad pietiek. Vīrs nesagaidīja, bet es esmu jau pārdzīvojusi šo laiku. Uz ballēm gan nekāroju, tas pieder jaunībai. Nepiedalījos arī mazmeitas kāzās. Aicināja jau, bet ko nu vecs cilvēks pīsies pa kājām jaunajiem. Bet to gan gribētu, lai nevis kaut kāds SIA, bet kaimiņi aprok. Kaut arī skaitos ticīga, īsti aizmūža dzīvei neticu, bet varbūt gadīsies liels brīnums, un es piedzīvošu ko tādu, par ko būs jābrīnās. Par to, ka pasaulei ir kāds Radītājs, gan esmu pārliecināta, jo pat mans spieķītis ne no kā nav radies, kāds ir roku pielicis. Kā tas būs, nezinu, bet miers manī ir. Es labāk pastāstīšu anekdoti. “Pie Pētera nonāk vairākas sievietes. Viena saka – esmu grēkojusi, otra arī, trešā tāpat – dzīve gara, visādi gājis. Pēteris viņām izdala zilus spārniņus. Tad nonāk pie Pētera kāda cita, kas pārliecināta, ka bijusi bezgrēcīga. Pēteris viņai iedod baltus spārnus. Tā laimīga bez gala – eņģelis būšot. Bet nekā… Pēteris saka: “Tu būsi zoss paradīzes dīķī.””
Neiznīdējamo parādību gūstā
Kāds vīrs aiz sevis atstāja labu mantojumu – bērnus, mazbērnus un kārtīga vārda turētāja slavu. Arī nelielus ietaupījumus. Viņam bija krietni pāri 80 gadiem, viņš principā bija gatavs mirt, tāpēc ka viss jau dzīvē ir bijis un nekas cits kā sāpes un nevarība vairs nebija paredzams. Jaunībā un vēl krietni pāri briedumam viņu atzina par gudru cilvēku, kas daudzējādā ziņā laikam iet līdzi. Tad sākās ilgstoša slimošana. Viņš gribēja ieiet citā saulē mājās, kuru pats kopis, nevis slimnīcā. Tomēr tradicionāli palicējiem liekas, ka vēl kaut kas ir jādara, vēl jāpagarina mūžs, vēl jādod vaļa mediķiem, vēl kas jāveic lietas labā.
Skeptiķis teiktu – demokrātija mūsu sabiedrībā varbūt valda līdz miršanas gultai, bet ne ilgāk. Tad pēkšņi sākam cīnīties pret nāvi tā, it kā kādreiz to varētu uzvarēt. Mēs nevarīgajam cilvēkam vienkārši nedodam iespēju. Mūsu spēks iepretim viņa nespēkam vēlāk, iespējams, radīs pārmetumus. “Viņš gribēja nomirt mājās, bet mēs neļāvām…” Pēdējā vēlēšanās it kā būtu jāievēro. Bet palicēji to vairāk ievēro mantojuma lietās, kas pēc būtības ir daudz mazsvarīgākas par Nāvi, kurā mēs pēkšņi jūtamies kā vārtsargi.
Zviedru psihoanalītiķis Jūhans Kulbergs, piemēram, uzskata, ka paralēli tehnoloģiskajiem un medicīniskajiem sasniegumiem nepieciešama dziednieciska attieksme – atzīt indivīda cilvēcīgo vēlmi būt pašam. “Cilvēki savu dzīvi visbiežāk beidz dažādās aprūpes iestādēs. Pētījumi un novērojumi liecina, ka, nāvei atnākot, apkārtējie apstākļi bieži ir cilvēka necienīgi. To var nosaukt par nāves nolaupīšanu mirstošajam, jo nerakstīta likuma izpausme – nāvi un miršanu cenšas iznīdēt gluži tāpat kā to dara ar lipīgu slimību ārstēšanu, un reti kurš medicīnas darbinieks uzdrošinās pārkāpt to. Šos ieradumus varētu mainīt tikai tad, ja padziļinātos zināšanas par miršanas psiholoģiju, socioloģiju un ētiku,” raksta J.Kulbergs.
Ar veciem cilvēkiem mēs tomēr baidāmies runāt par miršanu, it kā no tās varētu izbēgt. Bet interesanti, ka viņi paši šīs sarunas labprāt sāk. Jelgavas slimnīcas Intensīvās terapijas nodaļas vadītāja Skaidrīte Ādamsone atzīst, ka ilgu gadu krātajā pieredzē ir nonākusi pie pārliecības, ka pat ļoti veci un slimi cilvēki tomēr grib dzīvot. “Dažreiz viņi viltīgi teic, ka nevēlas, bet kā iedzirkstas acis, kad pasaka – tu būs dzīvotājs! Sevišķi, ja viņam ir piederīgie un nav jābūt vientuļam. Ir arī citi argumenti. Kāpēc man būtu jāmirst rudenī? Es gribētu sagaidīt pavasari un tad.” Ārstu sūtība ir līdz pēdējai iespējai palīdzēt izķepuroties. Viņiem ir gandarījums, ja cīņā starp dzīvību un nāvi uzvar dzīvība. Citādi varbūt runātu ārsts, kas strādā nevis intensīvās terapijas nodaļā, bet pie smagiem onkoloģijas slimniekiem. Ja ir ļauna slimība un pilnīgi bezcerīgs gadījums, tad neko citu nevar, kā ar medikamentiem mazināt sāpes, ar aparatūru atvieglināt elpošanu, domā S.Ādamsone.
“Es nezinu, kā jūtas pārējie, ja blakus guļošais palātā nomirst, bet cenšamies vissmagākos slimniekus ievietot vienvietīgās palātās. Taču gadās visādi. Ja apstājas elpošana, ir jāsauc reanimatologs, jāveic elpināšana, jāievada medikamenti. To paredz likums.”
Vai ārsts jūt, ka šo cilvēku neizdosies glābt? “Ar jušanu ir tā, kā ir. Dievs saceļas pret ārstu, kas domā, ka situācija ir bezcerīga, un palīdz nenomirt,” tā saka ārste, kas mēnesī reizes desmit (ziemā biežāk, vasarā retāk) ir klāt pie kāda cilvēka pēdējā elpas vilciena.
“Iespējams, dažkārt jāizvērtē situācija – ja vecais cilvēks nevēlas doties uz slimnīcu, tad viņš ir jāuzklausa un jāļauj palikt mājās, tomēr, atklāti runājot, tuviniekiem bieži vien ir vieglāk, ja slimnieks ir medicīnas iestādē apkopts un aprūpēts,” domā S.Ādamsone.
Un vecs cilvēks, uzvelkot svētku tērpu, iespējams, tāpat kā Dullā Paulīne, pie sevis domā, kā tas izskatīsies, kad šo tērpu uzvilks pēdējo reizi. Domā laiku pa laikam tāpēc, ka zina – tas mirklis tuvojas. Varbūt tāpēc, ka tas ir tik svešādi un nesaprotami, baidāmies runāt par to, kas tomēr visiem pienāks. Vajag vai nevajag par šiem jautājumiem domāt? Tas atkarīgs no cilvēka.
