Metrus divsimt no Jelgavas – Krustpils dzelzceļa posmā starp Garozas un Zālītes staciju purvainā krūmājā mežabrāļu bunkura vietā stāv baltais krusts – piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem Jānim Freimanim, Jānim Kāpostiņam un Laimonim Zīrakam.
Metrus divsimt no Jelgavas – Krustpils dzelzceļa posmā starp Garozas un Zālītes staciju purvainā krūmājā mežabrāļu bunkura vietā stāv baltais krusts – piemiņas zīme nacionālajiem partizāniem Jānim Freimanim, Jānim Kāpostiņam un Laimonim Zīrakam. Pēckara terors, mežabrāļi Latvijā un arī Zemgalē ir viena no mazāk izpētītajām vēstures lapām, par kuru šoreiz centāmies uzzināt vairāk.
Baltais krusts ir simbols, ar kuru kāda domubiedru grupa izteica savu sāpi, sēras par komunistiskā terora upuriem. Krustu likšanas tradīcija, kā stāsta vēsturnieks Brāļu kapu komitejas darbinieks Arnis Āboltiņš, Latvijā sākās 1941. gadā – tā sauktajā vācu laikā, kad tika atklāti komunistiskā terora noziegumi. Tradīcija atdzima astoņdesmito beigās un deviņdesmitajos gados. Taču neviens nezina, cik Latvijā balto krustu uzlikts. Nedz Brāļu kapu komitejā, nedz arī kādā citā organizācijā par to nav sistematizētu aprakstu.
Piemiņas zīmi Jelgavas – Krustpils dzelzceļa malā uzlika iecavnieki. Iniciatīva bija politiski represētajam no Vecsvirlaukas nākušajam Ilmāram Ādminim, kas kopš septiņdesmitajiem gadiem dzīvo Iecavā. Veco bunkura vietu pirms gadiem divdesmit pieciem medībās uzgāja tagadējais Sidrabenes pagasta Padomes priekšsēdētājs Jānis Vīgants. Viņš stāsta: “Man kopš puikas gadiem, lasot Aleksandra Grīna “Dvēseļu puteni”, raisījusies interese par vēsturi. Strādājot par kolhoza priekšsēdētāju, biju dzirdējis par Jāņa Freimaņa nacionālo partizānu grupu Garozas mežos. Reiz medībās, iedams dzinējos, purvā starp Gravu un Rūtenieku mājām uzgāju bunkura vietu. Varēja saprast, ka tā bijusi nomaskēta eglītēm, kas ar drāti piestiprinātas pie līdzās augošajiem bērziem. Turpat mētājās cauršauts spainis. Kad apspriedāmies ar zinātājiem un tika veikti izrakumi, secinājām, ka tur bijis Jāņa Freimaņa grupas bunkurs un kaujas vieta. Arī vēsturnieks Heinrihs Strods, kas daudz strādājis arhīvos, grāmatā “Latvijas nacionālo partizāņu karš 1944. – 1956.” apstiprina, ka 1950. gada 11. janvārī Zālītes mežos notika kauja, kurā gāja bojā trīs mežabrāļi – Jānis Kāpostiņš, Laimonis Zīraks un Jānis Freimanis –, kā arī viens čekistu seržants.”
Vīrs mežā, sieva – skolā
1943. gadā, neilgi pirms krievu karaspēka ienākšanas, Garozas pagasta aizsargs J.Freimanis apprecējās ar vietējās skolas skolotāju Alisi Ādmini, minētā I.Ādmiņa tēva Eduarda māsu. Kāzu bildē, kas uzņemta Garozas skolā, kā pusaudzis redzams arī vēlāk pazīstamais režisors un žurnālists Guntis Krūmiņš un viņa māte skolotāja Hermīne Krūmiņa. Kritušajiem mežabrāļiem kapavietas nav. Viņu līķi pēc izlikšanas publiskai apskatei pie Garozas pagasta Padomes (it kā personu atpazīšanai, taču vairāk gan tautas iebiedēšanai) tikuši sadedzināti. Bunkura un kaujas vietā uzliktais baltais krusts I.Ādminim nozīmē ko vairāk – tas ir kā kapa piemineklis radiniekam, kas viņam kopš zēna gadiem ir autoritāte. 1945. gada vasarā, dzīvojot tēva mājās Vecsvirlaukas pagasta Liekniņās, Ilmārs netālu no Aučiem pār Lielupi pārcēla J.Freimani un viņa cīņu biedru agrāko Latvijas robežsargu J.Kāpostiņu. Abi slepus atgriezās no bēgļu gaitām Kurzemē. Legalizēties jaunās okupācijas varas priekšā viņi nevēlējās un aizgāja mežā. Tur I.Ādminis apgādājis partizānus ar ieročiem, munīciju, pārtiku un drēbēm. Pēdējo reizi viņš ar J.Freimani ticies 1945. gada 10. decembrī – īsi pirms Ilmāra aresta par darbošanos Staļģenes skolas skolēnu pretošanās grupā. Jāpiebilst, ka J.Freimaņa jaunajai sievai Alisei, kas arī kopā ar vīru atgriezās no Kurzemes, kāds uzticams cilvēks no Jelgavas Pedagoģiskās skolas pagādāja diplomu ar meitas uzvārdu Ādmine, un viņa devās pie paziņām Vidzemē, kur sāka strādāt par skolotāju. Ir ziņas, ka vēlāk Alise braukusi pie vīra ciemos, taču tas noticis ļoti slepeni. Vēlāk viņa strādāja Baldones vidusskolā un 2002. gadā aizgāja mūžībā.
“Bērns, tu mani nemeklē”
Sarkanā terora apstākļos gāja bojā arī tie cilvēki, kas atradās okupācijas varas pusē. Latvijas skolu bibliotēkā atrodamajā vēstures grāmatā “Latvija likteņa gaitās 1918. – 1991.”, kuras izdošanu finansējušas Vējiņu un Timermaņu ģimenes Austrālijā, minēts, ka tikai Jelgavas apriņķī partizāni nošāvuši divsimt tā saucamo padomju aktīvistu. Par Freimaņa vadītajiem partizāniem ir ziņas, ka tie nogalinājuši Garozas ciema Padomes priekšsēdētāja Zandava (iespējams, uzvārds vai amats neprecīzs) sievu, kas apglabāta Segļu kapos. Sieviete gāja bojā no spridzekļa, kas bija domāts viņas vīram. Ir ziņas par vēl vienu Freimaņa grupas nogalināto. Protams, nav tādas tiesas, kas šodien varētu izsvērt terora akta pamatotību. Zināms, ka mežabrāļi bija savējie, kas stiprināja cerību tiem tūkstošiem, kuri skuma par komunistiskajā terorā nogalinātajiem un aizvestajiem tuviniekiem.
Jaunsvirlaukas pagasta Ošās dzīvo pensionēta veterinārārste Ilga Leja. Gan viņas tēvs, gan māte bija politiski represētie. Arī pati Ilga no 1949. līdz 1957. gadam kopā ar māsu dzīvojusi “ekoloģiski tīrā vidē” Omskas apgabalā. Pareizāk sakot, tas bija piespiedu nometinājums Sibīrijas stepē – badā, aukstumā un utīs. Taču viņa spēja atgriezties un saglabāt dzīvību arī māsiņai Smaidai, kura bija izsūtīta astoņu gadu vecumā. Pašai viņai 1949. gadā bija septiņpadsmit. Ilga saka: “Es sākšu savu stāstu ar strīdu pie vīna glāzēm mūsmājās Garozas pagasta Lejas Cīzeros. Pie galda sēdēja četri vīri – mans tēvs aizsargs Kārlis Rukers, Garozas aizsargu priekšnieks Jānis Goba, policists Lingbērziņš un Jānis Freimanis. Pēdējais bija liela auguma, visi viņu sauca par Sozeru Janku. Sozeri bija Freimaņa mājas turpat Garozas pagastā. Tolaik kļuva skaidrs, ka vācieši karu zaudē un tuvojas “krievu laiki”. Vīri sprieda, kā rīkoties. Mans tēvs teica, ka nevienam neko sliktu neesot darījis un paliks tepat. Kara sākumā viņš galvodams bija izglābis no nāves pagastā arestēto ebreju skroderi Šeru. Lingbērziņš pastāvēja, ka jābrauc prom. Freimanis teica, ka arī paliks tepat. Fronte pāries, un Latvija būs brīva. Ja ne – ies mežā. Rezultāts bija tāds, ka manu tēvu nobendēja 1945. gada pavasarī, Gobu aizsūtīja uz Vorkutu. Par viņu vairāk ziņu nav. Lingbērziņš nokļuva Austrālijā, bet Sozeru Janka – Jānis Freimanis – iegāja mežā. Mūs ar māti izdzina no mājām. Tēva rokām būvētos Lejas Cīzerus pārdēvēja par Cīņām. Tagad māju vietā ir palicis viens ozols.”
Ilgas māte Emīlija Rukere palīdzēja Freimaņa grupai ar pārtiku, cigaretēm un avīzēm. Norunātas satikšanās vietas nebija. Jānis mežā pienācis klāt. “Bērns, tu mani nemeklē, es tevi atradīšu pats,” viņš teicis Ilgai. Reiz meža pļavā Freimanis pat palīdzējis gubot sienu. Vispār viņš bijis pārgalvīgs. Par to liecina Garozas ciema Padomes izdemolēšana kādā ziemas naktī. Uz galda bija atstāta brīdinoša zīme “Zaļais mežs”. Taču 1948. gada 23. aprīlī E.Rukeri arestēja. Pēc mokošām pratināšanām 20. septembrī viņu par sadarbību ar partizāniem notiesāja uz desmit gadiem. Ilga pēdējo reizi J.Freimani satika, ejot uz pamatskolas gala eksāmenu, 1948. gada jūnijā. Viņš jau tūlīt pēc mātes aresta bija teicis, ka viņam palīdzēt nevajagot. Vien paņēmis avīzes. Toreiz pavisam netālu no skolas partizāns iznācis uz ceļa un vēlreiz jautājis Ilgai par arestēto māti, meiteņu iztikšanu bez abiem vecākiem.
Miera labad
1957. gadā, kad Ilga ar māsu atgriezās no Sibīrijas, viņa tikās ar savu skolotāju Hermīni Krūmiņu. Skolotāja tad pateica, ka, viņasprāt, starp 1950. gadā janvārī nogalinātajiem un pie ciema Padomes atpazīšanai izliktajiem partizāniem nav bijis J.Freimaņa. Taču okupācijas varas kalpiem H.Krūmiņa liecinājusi pretējo. To viņa darījusi tādēļ, lai beidzot rimtos cilvēku medības Garozas mežos. Partizānu atmiņu krājumā “Uz ežiņas galvu liku” (izdots 1993. gadā) Vikentijs Papiņš raksta par Krusta – Freimaņa grupas operāciju Saldus rajona Lutriņos, kuru romānā “Kad lietus un vēji sitas logā” melīgi aprakstījis Arvīds Grigulis. Grupas komandieris Freimanis V.Papiņam palicis atmiņā kā vīrs ar ilgu meža dzīves un kauju pieredzi. Vēlāk, dodoties uz tikšanos ar čekistu radīto “kapteiņa Kraujas” viltus grupu, partizāni tika pārsteigti un arestēti. Vēl jāizpēta, vai V.Papiņa minētais grupas komandieris Freimanis ir tas pats Sozeru Janka. Taču nav izslēgts, ka pēc E.Rukeres aresta, cenšoties neiegāzt vēl citus atbalstītājus savā pagastā, J.Freimanis turpināja partizāna gaitas Kurzemē.
