Amatierteātru svētkos svarīgākais droši vien ir iespēja teātra entuziastiem tikties citam ar citu, dalīties iespaidos, uzklausīt padomu un priecāties, un ne tik svarīgi izrādes dalīt pēc to mākslinieciskās vērtības.
Amatierteātru svētkos svarīgākais droši vien ir iespēja teātra entuziastiem tikties citam ar citu, dalīties iespaidos, uzklausīt padomu un priecāties, un ne tik svarīgi izrādes dalīt pēc to mākslinieciskās vērtības. Taču vārdos formulējamā iespaidu daļa laikam ir vienīgā iespēja gaistošās mākslas darba aprises saglabāt, paturēt acu priekšā arī pēc izrādes ritējuma stundām un galvenais – pavēstīt par to citiem. Šā iemesla dēļ “Ziņas” arī pēc nule noritējušā devītā Alunāna izrāžu dienu festivāla “No aktiera nāk joki…” vaicāja žūrijas ekspertiem par, viņuprāt, veiksmīgākajiem iestudējumiem deviņu izrāžu programmā.
Līvija Akuratere, teātra zinātniece:
Visvairāk siltu vārdu gribas teikt par festivālu kopumā – tradicionāli sirsnīgo gaisotni, Lūcijas Ņefedovas spēju pulcēt tik daudz labu oriģināldramaturģijas iestudējumu un uzturēt pašas vadītā teātra augsto profesionalitāti. Jauki ir arī tas, ka ik gadu ierasts godināt kādu izcilu teātra cilvēku, šogad tas bija Gunārs Priede. Baltkrievi parādīja savas dramaturģijas sākumus, kas sasaucas ar Alunānu. Viņš, to skatoties, būtu plati smaidījis, atzinis par saprotamu, savai dramaturģijai radniecīgu. Ar aktierspēli, kuras atdevīgums paņem visu skatītāju uzmanību, īpaši izcēlās Māras Zālītes “Zemes nodokļa” iestudējums Jēkabpils teātrī un Leldes Stumbres “Spalvas” Jelgavas Jaunajā teātrī. Agra Krūmiņa izrādē tā kļuva par daudz ko vairāk – ne tikai enerģiju, ne tikai lieliskiem aktiersniegumiem, katru atsevišķi ņemtu, bet ansambļa absolūtu saliedētību – pakāpē, kad, visam darbojoties kā vienotam organismam, režisors lugas darbību skaisti paceļ tādā nedaudz sirreālā līmenī.
Māra Svīre, rakstniece:
Vispirms baltkrievu viesu iestudējums: lieliski aktieri, ļoti kolorīti, pārliecinoši, starp citu, tas, ka izrāde notika baltkrieviski, nemaz netraucēja. Interesants bija Alunāna teātra veltījums Gunāram Priedem, piemēram, ar to, ka izrādē bija iekļauti fragmenti arī no viņa pēdējā darba – cik zinu, nekur daudz nespēlētā – “Projām jāiet”. Ļoti spēcīgs bija “Spalvu” iestudējums Jelgavas Jaunajā teātrī. Luga ļoti smaga, daudzslāņaina, prasīja no aktieriem sevis plosīšanu. Tā, ka skatītājiem viņu brīžiem pat bija žēl. Līdzīgi kā baltkrievi, ar kolorītiem lomu tēlotājiem izcēlās Lielvārdes teātris Jāņa Akuratera “Vecajos un jaunajos” – ar “vieglu roku” sarakstīta sadzīves komēdija par kaimiņu būšanām un precēšanos, kas nez vai pretendē uz dramaturģijas klasikas domas dziļumiem, bet ļoti interesanti ar spēles prieku pasniegta. Profesionāli aktieri – tā gribas teikt par jēkabpiliešu tēlojumu “Zemes nodoklī”. Iespējams, te izpaužas amatierteātru priekšrocība salīdzinājumā ar profesionālu teātru aktieriem: iespēja ilgāku laiku koncentrēties vienai lomai.
Pauls Putniņš, dramaturgs:
Spilgtākais teātra pārdzīvojums bija viesu spēlētais “baltkrievu Alunāns” (Vladimirs Pudovs). No tiem pašiem laikiem, tikpat vienkārši, bet asprātīgi – uzrakstīts un nospēlēts. Jāņa Akuratera “Vecajos un jaunajos” it kā salikti visvisādi sadzīves komēdiju “štampi”, blaumaniskā pāru dabūšanās/nedabūšanās, vieglums ar kādu kaislību pavedienus virpina Goldoni un Moljērs. Tieši tā – viegli, atraisīti, ar humora dzirksti – lielvārdieši to visu arī nospēlēja, apliecinot, cik lielā mērā amatierteātra iestudējuma veiksmes pamatā ir “paceļamas” lugas izvēlēšanās. Neviendabīga bija Skrīveru teātra izrāde – Andreja Upīša “Atraitnes vīrs”: vietām gluži interesanta, vietām – garlaicīga un nesaprotama, bet bija arī ģeniālas ainas vai to daļas, kurās lugas absurdais, sirreālistiskais gars gluži vai uzziedēja. Īpaša saruna ir Jēkabpils teātris. Grūti vērtēt, aktieri labi, pelnījuši visu atzinību, taču nezinu, kas tāds tajā bija iekodēts, kas mani “grūda” no šīs izrādes prom. Ārkārtīgi augsts līmenis ir Agrim Krūmiņam. Jelgavas Jaunā teātra aktieriem izdevās Leldes Stumbres “Spalvu” koša interpretācija. Savukārt Jelgavas vecā (Alunāna) teātra simpātiskos saposušos jauniešus bija patīkami vērot festivāla atklāšanā.
Dainis Jukonis, teātra zinātnieks:
Festivālu es uztveru kā svētkus, kur amatierteātru aktieriem un režisoriem ir iespēja ne vien parādīt savas izrādes, bet satikties citam ar citu, gūt radošus iespaidus, dalīties idejām, uzklausīt teātra speciālistu viedokļus un padomus. Darbojoties vienatnē var viegli nonākt ideju trūkumā, rutīnā un pat pagurumā. Festivāli ļauj radoši bagātināties un gūt gandarījumu no sava darba, kā arī vienkārši priecāties par savām un kolēģu veiksmēm. Tāpēc man negribas sakārtot Jelgavā redzētās izrādes pēc to mākslinieciskas vai saturiskas nozīmes. Jo vairāk tāpēc, ka iestudējumi pēc žanra bija ļoti dažādi – gan dziesmu spēle Tērvetes teātra “Preilenīte” ar vairākiem spilgtiem aktierdarbiem, gan tieksmes pēc humāniem ideāliem un garīguma caurstrāvotā Lūcijas Ņefedovas iestudētā un dramaturgam Gunāram Priedem veltītā kompozīcija “Es viņiem stāstīšu, ko var dzirdēt, ja ieklausās…”, gan skarbā Māras Zālītes drāma “Zemes nodoklis”, kuru Jēkabpils teātra režisores Intas Ūbeles un viņas aktieru izcilais un smalkais darbs pacēla līdz mūslaiku traģēdijas līmenim, gan mēģinājums nežēlīgi iegremdēties cilvēku zemapziņas un instinktu dzīlēs Leldes Stumbres paradoksālajā psiholoģiskajā drāmā “Spalvas”, ko
Jelgavas Jaunajā teātrī iestudēja Agris Krūmiņš ar lielisko, apbrīnojami talantīgo aktrisi Lieni Burbu vienā no lomām… Varu vien jūsmot par to spēku un enerģiju, ar kādu festivāla organizētāja Lūcija Ņefedova kalpo teātrim, neatlaidīgi kopjot nacionālās skatuves tradīcijas un neatkāpjoties no mākslas ideāliem.
