Beidzam pagājušajā «Novadiņā» sākto stāstu par 1991. gada janvāra krīzi, kad drošības apsvērumu dēļ no Latvijas uz Zviedriju tika nogādāta Latvijas Tautas frontes līdera Daiņa Īvāna ģimene.
Beidzam pagājušajā “Novadiņā” sākto stāstu par 1991. gada janvāra krīzi, kad drošības apsvērumu dēļ no Latvijas uz Zviedriju tika nogādāta Latvijas Tautas frontes līdera Daiņa Īvāna ģimene. Šoreiz par to, kā tālaika situāciju redzēja rosīgā trimdas darbiniece, tagad Sidrabenes pagasta Auču saimniece Kristīne Čakste.
Naktī uz 14. janvāri man pēkšņi piezvanīja Lars – bijušais kolēģis no Starptautiskās organizācijas “Glābiet bērnus!” Zviedrijas nodaļas. Viņš bija uz kuģa, kas devās no Tallinas uz Stokholmu, tur bija saticis Daini Īvānu. Jāpaskaidro, ka pirms neilga laika kolēģis kopā ar mani bija zviedru “Glābiet bērnus!” delegācijas, kas apmeklēja Latviju, sastāvā. Mēs toreiz interesējāmies par bērnu stāvokli Latvijā un tikāmies ar Tautas frontes līderi Īvānu, kas zviedriem raksturoja politisko situāciju Latvijā.
Daini uz kuģa pazina
Tonakt uz kuģa Dainis izskatījās ļoti uztraukts, un Lars viņu uzrunāja. Viņš teica, ka mani pazīst un zina, ka darbojos ne tikai “Glābiet bērnus!”, bet arī vadu Latvijas Tautas frontes nodaļu Zviedrijā. Kad kuģis devās starp šērām, sāka darboties Zviedrijas mobilo telefonu sakaru tīkls, un Lars man varēja piezvanīt.
Dainis zināja, kurp pēc ierašanās Stokholmā doties tālāk. Īstas skaidrības nebija, kur Zviedrijā varētu uzturēties Īvānu ģimene. To, ka sieva ar četriem bērniem pēc dažām stundām izlidos no Rīgas uz Stokholmu, Dainis uzzināja tikai tad, kad no Tallinas izgājušais kuģis tuvojās Zviedrijai. Abi norunājām, ka lidostā sagaidīšu viņa ģimeni un par to parūpēšos.
Stokholmā Latvijas Tautas frontes informācijas centrā jeb, kā mēs saucām, “kantorī”, ko bija izveidojis Atis Lejiņš, Imants Gross un es, Dainis uz dažām minūtēm satika sievu Elvīru ar bērniem. Pēc tam viņš aizlidoja uz Vašingtonu, kur bija sarunāta pieņemšana pie prezidenta Džordža Buša (vecākā). Dainis Īvāns pārstāvēja atjaunoto Latviju, kas tajā politiskās krīzes situācijā lūdza starptautisko palīdzību.
Mājiņa, kur gaidīja latviešus
Man tolaik Stokholmā bija mazs, mazs dzīvoklītis. Tajā mitinājos kopā ar abiem dēliem – Aleksandru un Jāni, kuram tolaik bija tikai divi gadi. Tieši blakus atradās manu vecāku Jāņa un Ilgas Čakstu mājiņa, tur vietas bija vairāk. Turklāt viņi bija diezgan pieraduši pie Latvijas viesu uzņemšanas un darbojās ļoti rosīgi. Tiklīdz kaut cik pavērās “dzelzs priekškars”, tā no tēvzemes pie mums brauca daudz ciemiņu – studenti, nākamie politiķi. Tur uzturējies tagadējais Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvics un vairākas citas pazīstamas personas. Uz manu vecāku mājām devāmies arī kopā ar Daiņa kundzi Elvīru un četrām Īvānu ģimenes atvasēm – Karlīni, Ansi, Baibu un Jurģi.
Nevarēja zināt, cik ilgs būs krīzes saasinājums Latvijā un cik ilgi Īvāniem nāksies tur uzturēties. Elvīra kā pielīmēta sēdēja pie radio un klausījās “Brīvo Eiropu”. Taču bērni tāpat vien pa mājām dzīvot nevarēja, bija skaidrs, ka viņiem jāatrod kāda nodarbošanās. Tad mēs tajā pašā pašvaldībā sarunājām, ka viņus pieņems kāda privāta angļu skola. Tur bija stingras prasības, disciplīna un arī augsta mācību maksa, taču skolas vadība nāca pretī un Īvānu ģimenes bērnus pieņēma par brīvu.
Ceļā ar sešiem bērniem
Man tajā laikā bija mazs franču “Peugeot”. Rītos tajā iesēdināju divas savas un četras Īvānu atvases, ko izvadāju pa skolām un bērnudārzu, bet vakarā atgādāju mājās. Lai būtu mazāk satrauktu domu par tēti un to, kā iet Latvijā, brīvajā laikā braucām dabā, slēpojām un slidojām. Te gan gadījās ķibele – Īvānu vecākā meita Karlīne slidojot salauza kāju.
Atmiņā palikuši lielie ēdienu katli, kur vakaros gatavojām maltīti. Ar bērniem labprāt nodarbojās mans diemžēl jau aizsaulē aizgājušais tēvs Jānis Čakste (Latvijas prezidenta Jāņa Čakstes mazdēls – red.). Viņš taču bija pedagogs ar lielu pieredzi. Nāca draudzēties arī radu bērni, tomēr drošības apsvērumu dēļ par Īvānu politisko patvērumu mūsu ģimenē plašāka sabiedrība nezināja.
Dainis atgriezās Latvijā jau 21. janvārī. Ģimene – februāra beigās.
Pēc Latvijas valsts starptautiskās atzīšanas trīs gadus biju diplomātiskajā dienestā. Strādāju Latvijas vēstniecībā Zviedrijā par padomnieci. Tolaik noslēdzām diplomātiskās attiecības ar apmēram divdesmit valstīm, kurām bija vēstniecības Zviedrijā – Malaiziju, Indonēziju, Kanādu un citām. Tagad esmu uzņēmēja Latvijā.
