Agrākais Glūdas pamatskolas skolotājs Māris Neilands kā piemiņu no barikādēm saglabājis strādnieku vagoniņu, kurā 1991. gada janvārī Vecrīgā, Doma laukumā, dzīvojis.
Agrākais Glūdas pamatskolas skolotājs Māris Neilands kā piemiņu no barikādēm saglabājis strādnieku vagoniņu, kurā 1991. gada janvārī Vecrīgā, Doma laukumā, dzīvojis. Šo apjomīgo relikviju viņš glabā dzimtas mājās Glūdas pagasta Klimpjos.
Par savu dzimtu Māris ir lepns. Viņa vectēvs Ādolfs Neilands pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados bijis Jelgavas pilsētas galva. Pēc baigajiem četrdesmitajiem gadiem vectēva radu lielākā daļa emigrēja uz Rietumiem. Taču vēsturisko sakņu apziņa Mārim jau no mazotnes ir nozīmīga. Astoņdesmito gadu sākumā, kad vajadzēja izvēlēties, kur studēt, viņš nolēma iet uz ģeogrāfiem. Pirms tam divus gadus bija pavadījis Kaukāzā, kur dienēja padomju armijā, kara lidlauku apsardzē. Jāpiebilst, ka arī militārās lietas puisim bija interesantas, tikai padomju armija nebija tā, kur taisīt karjeru būtu pieņemami gan ģimenei, gan pašam. Māris teic, ka viņa uzskatu veidošanā nozīmīga loma ir Latvijas laika literatūrai. Jaunībā paslepus tika lasīti žurnāla “Atpūta” komplekti, Aleksandra Grīna vēsturiskie romāni, skatīts albums “Latvijas Armijai 20 gadi” un citas grāmatas, kas tika izplatītas starp radiem, draugiem un citādi uzticamiem cilvēkiem.
Glūdas skolas vīru lēmums
Nomācījies divus kursus universitātē, Māris pārgāja uz neklātieni. Veidojās ģimene, un, lai varētu atļauties bērnus, vajadzēja sākt strādāt. Tā nu Glūdas skolā Māris kļuva gan par ģeogrāfijas, gan vēstures, gan fizkultūras skolotāju un vēl arī internāta audzinātāju. Skolā kolēģi bija patriotiski noskaņoti. Kāda bērna vecāmāte, kas piedzīvojusi bargus komunistisko represiju laikus, jaunajam skolotājam pat pārmeta, ka viņš vēsturi māca ne tā, kā vajadzētu. Droši vien baidījās no tā, vai mums par savu nacionālo brīvdomību atkal nevajadzēs dārgi maksāt.
1991. gada 13. janvāris bija pirmdiena. Jau naktī no radio ziņām bija kļuvis zināms par Viļņas telecentra okupēšanu, lietuviešu demonstrantu upuriem. Glūdas skolas direktors Viktors Pomarņevskis skolas kolektīvu nostādīja ierindā, un visiem kļuva skaidra situācijas nopietnība. Pēc īsas apspriedes tika nolemts, ka skolotāji – vīrieši, kuru salīdzinoši nelielajā lauku skoliņā bija veseli seši, – dosies aizstāvēt Rīgu. Bērnu izglītošana palika sieviešu kolēģu ziņā.
Pie vecā dievnama mūriem
Pirmo dienu Glūdas pamatskolas vīru sešinieks dežurēja kopā Doma laukumā. Vēlāk izklīda. Māris pie Doma baznīcas sastapa vecāko brāli Ojāru, kas Rīgā strādāja par akmeņkali kombinātā “Māksla”. Kombināta darbinieki nesen bija beiguši darbus pie Doma baznīcas pamatiem. Zināms, ka 13. gadsimtā būvētais dievnams laika gaitā bija nosēdies apmēram par diviem trim metriem. Restauratori pamatus atsedza un notīrīja. Lai draudze un apmeklētāji varētu tikt baznīcā, tika izbūvētas pamatīgas lejupvedošas akmens kāpnes. Akmeņkaļu darba vagoniņš atradās baznīcas ziemeļu pusē – apmēram tur, kur svētkos tiek novietota pārvietojamā estrāde. Sākoties barikāžu laikam, baznīca bija atvērta dienu un nakti, taču lieti noderēja arī vagoniņš, kur varēja uzvārīt tēju, elektrisko spuldžu gaismā izlasīt avīzes speciālizlaidumu vai vienkārši sasildīties. Vienu laiku vagoniņa durvīm bija pielikta pat Sarkanā Krusta zīme.
“Protams, cilvēkiem, kas tolaik nāca uz vagoniņu, apsildījās un gāja prom, es neprasīju uzvārdus. Tādēļ pēc barikāžu laika sakari ar viņiem diemžēl pārtrūkuši. Zināmi ir tikai tuvinieki – brālis Ojārs, māsas vīrs Viesturs Ķibilds un vēl daži citi. Taču daudzi no tiem, kas savulaik bija sardzē Doma laukumā, šo vagoniņu atceras tāpat vien,” stāsta M.Neilands. Vagoniņš ir fiksēts arī vairāku kinohroniku kadros.
Var jau runāt,
ka nebaidies no nāves
Ko tolaik runāja un domāja Doma laukumā? Sākumā vairāk tika spriests, kā veidot barikādes un pēc iespējas drošāku svarīgāko valsts objektu aizsardzību. Vienubrīd likās, ka Doma laukumā cilvēku ir pietiekami daudz. Māris ar vairākiem domubiedriem devās uz Zaķusalu pie televīzijas torņa. Tomēr galu galā viņš atgriezās savā vagoniņā, kas gaidīja pie Doma baznīcas. Māris atceras, ka neatkarības pretinieki mēģināja izplatīt baumas par it kā barikādēs notiekošu pļēgurošanu un večiem, kas gribētu par velti dabūt šņabi. Tik tiešām sviestmaizes, pīrāgus un citu pārtiku no mājām nesa rīdzinieces un veda arī laucinieki. Taču dzirdīšana ar alkoholu vismaz Doma laukumā nevienam nebija prātā. Pa reizei sanāca, ka vagoniņa vīri uz nakti ieņēma pa simts gramiem drosmei, bet tas arī viss.
Nakts sarunas biežāk bija par to, ko darīt, ja pretinieks ne tikai žvadzina ieročus, bet atklāj uguni. 1989. gadā Kaukāzā Baku armija nežēlīgi uzbruka neapbruņotiem demonstrantiem. Pamatnostādne bija viena: ja sākās kaut kas tamlīdzīgs, jebkādā veidā jātiek pie ieročiem un jāveido aizsardzības grupas. Tolaik, analizējot kaujas taktiskās iespējas, bija izdomāts, kā varētu sekmīgi uzbrukt bruņutehnikas kolonnai, kas no Dobeles caur Jelgavu dodas uz Rīgu. Vienīgi vajadzēja dabūt divus rokas granātmetējus, un tas tolaik bija diezgan reāli.
“Bija doma, ka šajā cīņā vari arī krist. Ja kāds apgalvo, ka viņš no nāves nebaidās… Runāt jau var daudz ko. Tomēr iekšēji es nepieļāvu, ka varu aiziet bojā. Mājās gaidīja sieva, tolaik jau divi bērni…” izjūtas atceras M.Neilands.
Pēc pētījumiem Barikāžu muzejā, 1991. gada janvāra barikādēs piedalījās ap piecdesmit vai pat septiņdesmit tūkstoši cilvēku. Ar Barikāžu dalībnieka piemiņas zīmi apbalvoto ir mazāk nekā divdesmit tūkstoši. Daudzi vēl palikuši nepieteikti. To var pagūt izdarīt līdz 2007. gada beigām. Tad oficiālā barikāžu dalībnieku apzināšana būs beigusies. Neilandu ģimenē tagad aug trīs aktīvi bērni, kas patlaban ir skolēnu vecumā. Viņi tad arī tēvu bija pieteikuši šim valsts apbalvojumam.
Māris piekrīt tam, ko pirms pāris mēnešiem barikāžu dalībnieka piemiņas zīmes saņemšanas svinīgajā ceremonijā Spīdolas ģimnāzijā teica zemnieku saimniecības “Līči” saimnieks Modris Jansons. Proti, piemiņas zīmi, šo medaļu ar lenti, ir pelnījuši ne tikai tie, kuri bija barikādēs, bet arī viņu tuvinieki. Dažkārt atrasties notikumu centrā, tajā pašā Doma laukumā vai Zaķusalā, bija vieglāk nekā neziņā palikt mājās pie radiouztvērēja.
Trauksmainajā barikāžu laikā Māris saprata, ka viņa aicinājums varētu būt sargāt par jaunu topošo Latvijas valsti. Pēc augusta puča viņš iestājās Zemessardzē, tad – dienests Iekšlietu ministrijas Sardzes pulka Jelgavas bataljonā, robežapsardzībā. Taču 1999. gadā M.Neilands no aktīvā dienesta aizgāja. Augsto ideālu laiks bija beidzies ne Mārim vien. “Par barikādēm nav šaubu – ja vajadzētu, ietu vēlreiz. Tomēr galu galā savu vietu esmu atradis privātbiznesā,” saka M.Neilands. Viņš ir apbedīšanas firmas direktora vietnieks un bēru ceremoniju vadītājs.
Meža ielokā turpat blakus Klimpjiem Māra ģimene iecerējusi uzbūvēt māju. Un ir doma, ka, labiekārtojot šo skaisto Zemgales stūrīti, par lauku tūrisma apskates objektu varētu kļūt pat šis skaistas atmiņas raisošais barikāžu vagoniņš.
