Raimondam Līcītim atzinība sniedz gandarījumu, taču mākslinieks ir pārliecināts – viņa radītais nav produkts, kas domāts šodienai
Gleznainā Vilces pagasta Vinķīlās jau ceturto gadu desmitu kopā ar dzīvesbiedri Ināru Reini dzīvo un strādā mākslinieks Raimonds Līcītis. Kamēr vīrs ikdienu vada gleznojot, sieva veic mājas soli un rosās pa dārzu. Vecajās lauku mājās nedzird bērnu čalas, taču ir tūkstošiem gleznu, kurās, viņuprāt, rodama nākotnes enerģija.
Oktobra pievakares krēslā traucoties pa asfaltēto ceļu, kas ved uz asfaltbetona rūpnīcu, Vinķīlu ceļagalam var viegli aizskriet garām. Taču, pateicoties Ināras dotajām norādēm telefonā, atrodas tiltiņš, pa kuru, šķērsojot Rukūzes upīti, nokļūst mākslinieka māju pagalmā. To no simtgadīgo liepu nokritušajām lapām izslaucījusi iepriekšējā naktī Latviju skārusī vētra. Saimnieks pagalmā sagaida basām kājām. Laukos parasti viņš apavus nevelk cauru gadu, tā, viņaprāt, ir veselīgāk un dabiskāk. Piekrītot, kamēr vēl gaišs, ārā nofotografēties, Raimonds piebilst – neies jau šā iemesla dēļ īpaši posties. Turpmākajā sarunā mākslinieks vairākkārt piebilst, ka viņam gluži vienalga, kāds viņš izskatās laikabiedru acīs, jo viņa darbs ir veltīts nākotnei.
Ar mīļo kopā
kaut uz pasaules malu
Jaunībā, kad Ināra bija pabeigusi Ļeņingradas universitātes Ģeoloģijas fakultāti, abi trīs gadus pavadīja ekspedīcijā Čukotkas pussalā – Eirāzijas kontinenta ziemeļaustrumu malā. Bēringa jūras šelfā Ināra meklēja zeltu, bet Raimonds ekspedīcijā bija pieņemts kā plaša profila strādnieks. No abu stāstītā var nojaust, ka tolaik puisis, atgriezies no obligātā dienesta padomju armijā, vēlējās sekot iemīļotajai meitenei kaut uz pasaules malu. Protams, Čukotkā viņš arī gleznoja. No tālumā tapušajiem darbiem neviena Latvijā neesot. Dzimtenē abi atgriezās ar nodomu, ka viņiem turpmāk jādzīvo tuvāk pie dabas. 1982. gadā, lasot sludinājumus avīzē, Ināra un Raimonds uzgāja Vilces pagasta Vinķīļas. Māja bija pamesta un diezgan nolaista. Sākums laukos bijis grūts, dažkārt iztikts vien ar pašu divarpus hektāros izaudzēto. Tomēr atgriezties Rīgā viņi negribēja.
Atceroties sešdesmitos gadus un aiziešanu no Jaņa Rozentāla Mākslas skolas, kas daudziem izciliem latviešu māksliniekiem iezīmējusi profesionālās biogrāfijas sākumu, Raimonds Līcītis saka – nav gribējis mālēt smaidošus strādniekus ar vēzienā paceltu roku, kā tolaik bija pieņemts. Viņš vēlējies sajust, ko strādnieks jūt un domā, tādēļ izmācījies par galdnieku, strādājis dažādos vienkāršos darbos – tā visādi centies pietuvoties dzīves patiesībai. Sava talanta apzināšanā Raimonds Līcītis ir pateicīgs vecmāmiņai – «Jaunāko Ziņu» žurnālista Kārļa Līcīša atraitnei Emmai Līcītei, kas viņam jau piecu gadu vecumā mājās rīkojusi izstādes. Turklāt mazdēla darbus vecmāmiņas draugi pirkuši par bērna prātam ļoti lielu naudu.
Par laureātu – «lauku muļķītis»
Profesionāla mākslinieka izglītību Raimonds Līcītis tā arī nav ieguvis. No «rozentāļiem» viņam palikusi mūža draudzība ar mākslinieku Miervaldi Poli, ko pazīst kā mūsdienu Latvijas «galma portretistu». Raimonda Līcīša darbu salonos nav. Viņš nav arī Latvijas Mākslinieku savienības biedrs, taču tieši šī profesionāļu biedrība 2003. gadā «vienkāršam lauku muļķītim, kuram nekas īpašs šajā dzīvē nepienākas», piešķīra Gada balvu. Diplomā rakstīts: «Par gleznieciski pārliecinošu sniegumu darbos.» Ināra stāsta, ka toreiz šim konkursam māksliniekus izraudzījusies mākslas zinātniece Ieva Kulakova. Viņa atbraukusi uz Jelgavu un, iepazīstoties ar pilsētas mākslinieku veikumu, to priekšstāvim Georgam Svikulim jautājusi, vai viņš nezina vēl kādu mākslinieku varbūt kaut kur attālāk laukos. Svikulis minējis Līcīti, kura precīzu adresi nav zinājis. Neatlaidīgi meklējot, Ieva Kulakova Vinķīļas atradusi un tur paņēmusi «veselu čupu ar darbiem». Dzīvesbiedre Ināra stāsta, ka darbus konkursā vērtējusi ārzemnieku žūrija, kas ar latviešu māksliniekiem nav personīgi pazīstama.
Apzinātā nošķirtībā no oficiālā
«Līcītis pārstāv abstrakto ekspresionismu un ir mākslinieks heterotopists, kas savu personisko dzīvi un mākslu neatdala, turklāt dzīvo apzinātā nošķirtībā no oficiālās mākslas scēnas,» raksta mākslas zinātniece. Kad Rīgā izstāžu zālē «Arsenāls» svinīgi tika nosaukts uzvarētāja vārds, pats viņš «gulējis mājās», jo viņam «nepatīk pa izstādēm burzīties». Pēc augstās ievērības iegūšanas Raimondam Līcītim bija divas izstādes Jelgavā pērn slēgtajā galerijā «Suņa taka». Māksliniece Ilizane Grīnberga uzteic galerijas saimnieci Ilonu Drīliņu par šīs izstādes iekārtojumu, kas, viņasprāt, romantiskā sava ceļa gājēja darbus darīja publikai labāk saprotamus.
Runājot par nedaudzajiem savas mākslas cienītājiem, kādi ir arī starp Ināras draugiem Krievijā, Raimonds Līcītis atzīst, ka «vienu bildi vajag skatīties ilgstoši.» «Ar katru dienu gleznā var ieraudzīt vairāk un pēc mēneša vēl vairāk,» paskaidro mākslinieks. Dzīvesbiedre piebilst: «Man patiesībā negribas, lai Raimonds būtu slavens un visi jūsmotu par viņa bildēm. Mākslinieks iet pa priekšu visai cilvēcei un Visumam. Ja, skatoties Raimonda gleznas, lielais vairums neko nejūt, tā ir pirmā pazīme, ka tas tiešām ir pa īstam – ka darbos ir nākotnes enerģija, ko viņš materializē šobrīd.»
Raimondam Līcītim plānots Rīgā izstādīties 2014. gadā, kad tā būs Eiropas kultūras galvaspilsēta. Viņam ir ieceres saistībā ar dramaturgu Mārtiņu Zīvertu, kura vecāku rentētās Vaitenes atrodas kaimiņos. Kopš janvāra, kad Vilcē notika M.Zīverta 110. dzimšanas dienai veltīts amatierteātru festivāls, pagasta kultūras namā atrodas Raimonda Līcīša gleznotais dramaturga portrets. Taču uz kartona tapušo darbu Vinķīlās ir tūkstošiem – gan bēniņos, gan pažobelēs. Ināra teic, ka nezina, kad kāds varētu tās uzņemties saskaitīt. ◆
Tāds, ko nevar ielikt rāmītī
Miervaldis Polis, mākslinieks
◆ Kopā mācoties Jaņa Rozentāla Mākslas skolā, 6. klasē rīkojām «porņuku» konkursus. Raimonds man bija līdzvērtīgs pretinieks. Zēnībā aizsākusies draudzība turpinās. Esmu saglabājis Raimonda vēstules, ko viņš man rakstīja no armijas, tajās ir izklāstīta viņa dzīves filozofija. Es nedomāju, ka Raimondam var piedēvēt abstrakto ekspresionismu. Viņš ir tiešs, tāds, ko nevar ielikt rāmītī. Latvijā ir viens, par pasauli es nezinu. Man mājās guļamistabā, kur arī strādāju, ir Raimonda glezna. Ja tā nepatiktu, es taču to tur neliktu. Šad tad par viņu iedomājos, tāpat kā iedomājos par savu māti, par seno Rūsiņu, par Lao Dzi un Heraklētu. Mums ar Raimondu tagad nav sadarbības projektu. Planētas Kosmosā jau arī nesadarbojas, bet vienkārši riņķo cita ap citu.
