Apzinot visas mūsu zemes baznīcas, ir izveidota unikāla fotoizstāde «Latvijas dievnami krāsu fotogrāfijās», kuru 1995. gada Lieldienās Sv.Pētera baznīcā Rīgā atklāja Valsts prezidents G.Ulmanis, piedaloties Latvijas vadošo konfesiju arhibīskapiem.
Apzinot visas mūsu zemes baznīcas, ir izveidota unikāla fotoizstāde «Latvijas dievnami krāsu fotogrāfijās», kuru 1995. gada Lieldienās Sv.Pētera baznīcā Rīgā atklāja Valsts prezidents G.Ulmanis, piedaloties Latvijas vadošo konfesiju arhibīskapiem.
Vienlaikus Latvijā ir apskatāmas aptuveni astoņas izstādes muzejos, izstāžu zālēs, mācību iestādēs, slimnīcās un citur. Izstādes autors ir Livars Jankovskis, kristīgā labdarības fonda «Dialogs» vadītājs, ar neparastu aizrautību apveltīts cilvēks, kas kā brīnumu uztver ikvienu notikumu. Viņš domā, ka ne jau par viņu būtu jāraksta, bet gan par to, ko un kā cilvēks šajā pasaulē var darīt labu. Tomēr L.Jankovska pasaules izjūta ir tik krāsaina un emocionāla, ka nevaru neuzrakstīt vismaz daļu viņa stāstītā.
Skolotājs vai dzejnieks?
L.Jankovski sastapu vienā no Jelgavas skolām, kur viņš bija uzaicināts lasīt savu dzeju. Taču rēna kristīgās dzejas lasījuma vietā zālē sēdošie baudīja atraktīvu priekšnesumu, kurā stāstiņi iz dzīves lika aizdomāties par svarīgām ētikas lietām.
Tur arī uzzināju, ka dzejnieks meklējams Rīgas Valsts tehnikumā, kur strādā par pasniedzēju un ir iekārtojis plašu kristīgās ētikas kabinetu – muzeju.
«Vai jūs esat skolotājs, vai dzejnieks, vai režisors vai fotomākslinieks? Ko jūs nosauktu pirmo?» jautāju L.Jankovskim.
«Nesen manos piecdesmit gados kāds jau uzdeva šo jautājumu. Atbildēju ar pantu, ko esmu uzrakstījis: «Es katru dienu gribu būt dzejnieks,/ lai pateiktos par šo dzīvi..» Man gribētos būt Cilvēkam, bet ir lietas, kas neizdodas: pietrūkst pazemības, pateicības, pacietības. Ar talantiem, kas man doti no bērnības, gribētos paust, kādu es, iepazinis Dievu, redzu šo pasauli, ko es varētu darīt, lai tā kļūtu mazāk sāpīga un ciešanu pilna. Dažkārt liekas, ka esmu pārāk jūtīgs, trausls. Vienīgais mierinājums – kā Sv.Pāvils saka: mans spēks ir manā nespēkā. Pasaulē nekas nav izdarāms ar agresiju, tā nes vienīgi zaudējumus.
«…bet, kad raud jauni džeki»
Rīgas Valsts tehnikumā L.Jankovskis strādā divdesmit astoņus gadus. «Biju aicināts paust kultūras idejas, tā bija mākslinieciskā pašdarbība, teātris, dziedāšana, folklora, estētika, ētika. Pirms manis tur bija darbojušies Mihails Kublinskis, Ēriks Brītiņš, Uldis Norenbergs. Tad uzaicināja mani.»
Pirms tam L.Jankovskis bija aktieris Nacionālajā teātrī, kā pats saka, lomās ar paplātes pienešanu. No teātra pēc dažiem gadiem viņš aizgājis ar grūtu sirdi un lielu rūgtumu, iepazinis gan aktiera dzīves krāšņumu, gan aizkulises. Dzīves piepildījumu tad deva darbs tehnikumā, kur tika nodibināta teātra studija «Dialogs». Tās vadītājs sauc savus audzēkņus: Juri Rudzīti, Andri Freidenfeldu, Aigaru Graubu, Igoru Ziemeli. Režisors ir pārliecināts, ka netalantīgu cilvēku nav.
«Meklēju, kā cilvēks varētu būt citam noderīgs. Tā sākās kustība – bērnunami, internātskolas, slimnīcas, armijas daļas, ieslodzījumu vietas. Redzot, ko var izdarīt jauni cilvēki, pat gribējās jautāt – vai tas ir iespējams? Kad runā 15 – 17 gadu veci zēni un meitenes un veci cilvēki slauka asaras – tā jau ir tradīcija, bet, kad raud jauni «džeki», runājot par cilvēcību… Pansionātos ārsti man vaicājuši: ko jūs ar tiem cilvēkiem esat izdarījuši, viņi atmet kruķus, saķeras un danco?»
Prātā palikušas daudzas izrādes. Gunāra Kurpnieka darbs par Eiženu Vēveri, «Atraitnes dēls» Andra Freidenfelda lasījumā. Juris Rudzītis mērķtiecīgi nāca vakaros pie manis uz mēģinājumiem ar vienu mērķi – iestāties konservatorijā. Tie bija laiki, kad tur nevarēja viegli iekļūt. Man bija uzticēta liela atbildība, un Juris iestājās augstskolā.»
Gribējās nomest masku L.Jankovskis sarunā vēlreiz uzsver, ka ne jau par viņu ir runa, svarīgāks ir ceļš pie Dieva, kas katram ir citāds.
Režisors stāsta, ka par «Dialoga» darbību saņēmuši visus diplomus, kādus vien var saņemt. Ar studiju rēķinājās, to pazina. «Un tad es zaudēju prieku par spēli, man vairs negribējās sev un citiem uzlikt masku, kaut gan bez tās diemžēl neiztiekam nevienu mirkli. Man gribējās būt patiesam, tas pārtapa domās – ko darām, ko meklējam. Atceros veco ļaužu pansionātus, psihoneiroloģiskos pansionātus, bērnunamus, kad mazie pieķērušies katrs pie sava pirksta un nelaiž vaļā. Pārņem pavisam cits spēks nekā ārējais spožums aktieru ballēs, jubilejās ar tērpiem, smaržām un puķēm.»
Artistiskumu režisors un skolotājs saglabāja pat pēc smagās sporta traumas, un notikumos viņš saskata kopsakarības. No slimnīcas viņš atgriezās, vēl nespēdams staigāt, zaudējis vairākus desmitus kilogramu. Un tad kādu vakaru pie skolotāja ieradās puisis, kam ārsts citā slimnīcā pēc atgriešanas pie dzīvības ir pateicis: ir jāatrod cilvēks, kas tevi izvilks cauri. «Tā nu viņš pusvienpadsmitos bija klāt – te es esmu, glāb mani! Puikam
15 gadu, lauku zēns no astoņu bērnu ģimenes, neko sakarīgu nevar pateikt.
Režisora vienīgais instruments – teātris. Viņš brauc pie manis katru dienu, un man tagad ir uzdevums, es esmu vajadzīgs. Tas zēns ir ganījis govis un var pateikt tikai «jā» vai «nē», bet viņu uz skatuves uzlikt… Tur ir ko plēst! Kad viņš jau dūšīgi runāja, radio izdzirdēju, ka izsludināts daiļrunas konkurss, jau notiek Rīgas skate, priekšpēdējā kārta. Pierunāju savu skolnieku piedalīties konkursā. Par apdrošināšanas naudu nopirkām skaņas pastiprinātāju muzikālajam fonam. Puisis dabūja pirmo «prīzi»!»
«Tu teici, ka jābūt patiesam»
Šajā laikā L.Jankovskis baznīcas vēl nefotografē, bet šie notikumi ir savstarpēji saistīti. Un neikdienišķi. Režisors nolemj iestudēt Aleksandra Čaka «Vēlo viesi» no poēmas «Mūžības skartie». (Te atkal neliela atvirze par bērnu dienām, kad Livaru nebūt neaudzināja par nacionālistu. Tikai vecmāmiņa ar mammu sačukstējās par «aizliegtajām» tēmām, bet – ja čukst, tad ieklausās. Tāpēc zēns visai daudz zināja par pagātni.)
Poēmas fragments ir par pirmo nošauto strēlnieku, piecpadsmitgadīgo Jēkabu Timmu. Tas ir emociju pārpilns teksts, kā nošauts, apglabāts varoņa tēls nāk no Brāļu kapiem uz savām mājām.
Puisis ļāva sevi mācīt un paveica brīnumu. «Kā tu to dabūji gatavu?» režisors jautājis. «Tu teici, ka jābūt patiesam. Es runāju patiesību. Es izgāju to ceļu, Brāļu kapos atradu J.Timmas kapu kopiņu, tad gāju uz mājām. Biķernieku ielā satiku kādu sieviņu, kas teica: «Es tev, dēliņ, parādīšu, kur bija tā māja.» Un zini – J.Timmas māsa ir dzīva. Livar, es biju pie viņas mājās, un pēc nedēļas mums jāspēlē viņai.»
L.Jankovskis atzīstas, ka vēl tagad ir uztraucies, atceroties tās izrādes izjūtas. Sievietei bija jau 85 gadi, viņa atmin, ka Dailes teātrī iestudēti «Mūžības skartie», taču poēmas fragments par viņas brālīti izņemts ārā. Bet viņi to nospēlēja mājās…
Vēlāk šis puisis kļuva par sponsoru kristīgajam labdarības fondam «Dialogs». Ar viņa palīdzību tika iegādāta automašīna un labs fotoaparāts.
Ja es pats paietu malā?
L.Jankovskis ir pārliecināts, ka jādara tas, ko var izdarīt, un Dievs izdarīs to, ko tu nevari. Tu to nosauksi par brīnumu, bet tas būs vienkāršs ikdienas darbs kopā ar Dievu.
Ja tādas lietas piedzīvo virknē… L.Jankovskim 1994. gada Lieldienās bija izdevība būt Vatikānā Sv.Pētera bazilikā. Un pēc gada Rīgā Sv.Pētera baznīcā tika atklāta izstāde «Latvijas dievnami».
Doma par izstādi radās nejauši. Romā man bija viena doma – es gribu mājās, es gribu kaut ko darīt. Mēs – Livars Jankovskis, Ritvars Rēpelis, Ivars Kupcis – braucām un darījām. Apbraukājām baznīcas, uzstādījām drupās krustus, fotografējāmies. Vērojot fotogrāfijas šķita, ka kaut kas šajā bildē ir lieks. Kā būtu, ja es pats paietu malā? Sākumā jau gājis grūti, arī potenciālie atbalstītāji domājuši – traks tu esi un tāds arī paliksi. Taču pamazām viss nokārtojies, un tagad L.Jankovskis ar saviem domubiedriem var savai tautai kaut ko parādīt.
Ir iznākuši L.Jankovska kristīgās dzejas krājumi «Viss ir tik tuvu» un «Trešais vārds». Iekārtots Bībeles muzejs ar bagātu eksponātu klāstu, attēliem, audio un video ierakstiem. Par atbalstu pedagogs ir pateicīgs tehnikuma direktoram Dainim Markum.
