Spriežot pēc tā, kā gadiem daudzi lauksaimniecībā strādājošie ik gadu prasa glābt viņus no droša bankrota, skaidrs, ka tā ir nozare, kas riska ziņā pielīdzināma reketam.
Spriežot pēc tā, kā gadiem daudzi lauksaimniecībā strādājošie ik gadu prasa glābt viņus no droša bankrota, skaidrs, ka tā ir nozare, kas riska ziņā pielīdzināma reketam. Piedodiet, bet arī tajā nodarbinātie, protams, ja tā varētu teikt, pakļauti zināmam izdzīvošanas riskam. Šķiet, nav bijis gada, ko mūsu zemnieki nebūtu vērtējuši kā katastrofālu lauksaimniecības biznesam. Ja ne valsts un visas Eiropas ieviesto nodokļu, noteikumu vai ierobežojumu ziņā, tad viltīgā daba ar īsta sabotiera metodēm to vien zina, kā mūsu lauksaimniekus palaist bez biksēm skrienam pa pasauli. Te pārāk daudz sniega un sala, te sniega nav, bet sals kniebj uz nebēdu. Te atkal pavasara, vasaras un rudeņu lieti un plūdi. Te pēkšņas pavasara salnas. Vai iespējams uzskaitīt visas likstas, kas traucē mūsu zemniekiem normāli taisīt biznesu.
Likās, ka šis gads druvu un dārzu kopējiem būs labvēlīgs, bet kas to deva. Izrādās, pavasara salnas skādējušas ne tikai Polijas dārzu īpašniekiem, bet arī mūsējiem. Tik daudz, ka nupat Lauksaimnieku organizāciju sadarbības padomes pārstāvju sapulcē pieņemts lēmums lūgt Zemkopības ministriju kompensācijās par ziemas radītajiem zaudējumiem augļkopjiem izmaksāt 0,6 miljonus latu. Turklāt viņi prasot vien aptuveni divas trešdaļas no radītajiem zaudējumiem. Tad vēl prasības pēc kompensācijas no Bauskas puses zemniekiem par dažviet iznīkušajiem ziemājiem. Godīgi sakot, prasīts jau netiek nemaz tik daudz. Visvairāk cietušo dārzu ir Zemgalē un Latgalē, kur, ja var ticēt meteoroloģiskajiem novērojumiem, ne tikai gadu desmitiem, bet pat simtiem pavasara salnas nav nekāds dabas brīnums. Starp citu, tās kā normāla parādība līdz šim novērotas teju visās zemeslodes klimatiskajās joslās. Tāpat kā sniegs, sals, lietus, plūdi, pērkons, negaiss un tā tālāk. Klāt vēl nākusi “brrrriesmīgā” Eiropa, ar savām striktajām prasībām mūsu lauksaimniekus izģērbjot teju līdz apakšbiksēm.
Lai piedod visi, kas pelna iztiku šajā nozarē, bet tā īsti nav saprotams – kāpēc tieši šis bizness jau otro desmitgadi ar pastāvīgu regularitāti būtu jābalsta ar īpašām kompensācijām? Kāpēc netiek kompensēti zaudējumi, kas rodas kādam rūpnīcas īpašniekam, kura produkcija tirgus konjunktūras dēļ stāv noliktavu plauktos? Arī viņam taču gribas bīdīt biznesu, kurā izvēlējies darboties. Vai tiešām lauksaimniekiem nav skaidrs, ka jau kopš brīža, kad pirmie cilvēki sāka ar to nodarboties, tā pakļauta laika untumiem? Ja ir skaidrs, ka lauksaimniecības bizness ir riska zonā, kāpēc septiņpadsmit neatkarības gados visas organizācijas, kas ar to saistītas, nav panākušas, lai tiktu ieviesta tāda apdrošināšanas sistēma, kas kompensētu neražas gadu zaudējumus? Galu galā, ja reiz Zemkopības ministrija tādu nav spējusi radīt, kāpēc zemnieki to piecieš? Negribas līst “lielajā” politikā, kas nosaka ministriju darbību? Vai tiešām lauksaimniekiem vieglāk ir dzīvot kā līdz šim – no kompensācijām, kuras politiķi “atmetīs”, kad kāds pažēlosies skaļāk vai tuvosies kārtējās vēlēšanas? Ja reiz esat tik naski zaudējumu atlīdzības prasītāji, varbūt pienācis laiks jautāt ministrijai pēc būtības – kāpēc nav ieviesta lauksaimniecības risku vadības sistēma ar obligātu sava biznesa apdrošināšanu? Civilizētajā pasaulē zemnieks vienkārši neizpratnē parausta plecus, ja jautā, vai viņa bizness ir apdrošināts.
