Šogad vairāk nekā citas sezonas iznācis piedalīties medībās. Daudzkārt esmu pabijis šādos pasākumos gan ar studiju kolēģiem, gan paziņām – pieredzējušiem medniekiem.
Šogad vairāk nekā citas sezonas iznācis piedalīties medībās. Daudzkārt esmu pabijis šādos pasākumos gan ar studiju kolēģiem, gan paziņām – pieredzējušiem medniekiem. Galvenokārt medības organizējam Talsu, Aizkraukles un Jelgavas rajonā. Zemgalē mežu gan vairāk Dobeles pierobežā. Dažas reizes piedalījos tā saucamajās komercmedībās, kur guvums pēc nošaušanas jāizpērk, taču esmu bijis arī medību vadītājs tādā biznesa pasākumā.
Kopš jūlija sākuma manā kontā ir ap desmit stirnu āžu. Šogad to vairāk tādēļ, ka biežāk esmu piedalījies medībās. Ja zina, kur āži uzturas, tos salīdzinoši viegli pievilināt un nošaut. Jābūt gan uzmanīgam, jo, sadzirdējuši mazāko troksni vai ar jutīgo ožu sajutuši cilvēka smaku, dzīvnieki nevilcinoties bēg. Parasti bukus pievilinu, slēpjoties zālē un to pakustinot. Āži ir ziņkārīgi, bet tuvojas uzmanīgi, lai pārliecinātos, vai krūmājos nav kādas stirniņas. Citi izmanto īpašas svilpītes.
Medībās dodamies ap pulksten septiņiem astoņiem vakarā vai agrās rīta stundās. Tumsā to darīt nav vēlams, jo tas ir bīstami un pat neētiski. Ļoti uzmanīgi jāpārliecinās, vai mežā tiešām pakustējies kāds dzīvnieks un troksnis nav nācis, piemēram, no kāda cilvēka.
Šovasar intensīvi šāvu arī bebrus. Nu jau kādi divpadsmit būs piebeigti. Gaļu izmantoju pārstrādei desās, vērtīgi arī kažoki. Tos izģērēju un krāju – uzpircēji ļoti labprāt iegādājas, var atpelnīt patronās iztērēto.
Sezonas laikā gadījās arī divi kārtīgi trīsgadīgi kuiļi – gaidījām labībā, kad nāks postīt zemnieku laukus. Lai dzīvnieks neapdraudētu, jābūt precīzam šāvējam, viss atkarīgs nevis no ieroča, bet gan mednieka punktualitātes. Tā pa īstam bēgt no kuiļa gadījās pirms vairākiem gadiem ziemā – biju cūķi ievainojis, bet beidzās patronas. Tad dabūju steigšus kāpt kokā un saukt palīgā citu mednieku.
