Apkārt ir daudz liekuļu. Vienu brīdi riņķo apkārt: «Aijiņ, Aijiņ», bet aiz muguras «noliek».
Apkārt ir daudz liekuļu. Vienu brīdi riņķo apkārt: “Aijiņ, Aijiņ”, bet aiz muguras “noliek”. Pasakiet taču acīs, nevis murminiet aiz muguras! To laikam sauc par cilvēku maskām. Nedomāju Zorro, banālās princeses vai “playboy” zaķus, bet gan attieksmi pret cilvēkiem.
Reiz uzdevu jautājumu pāris “izredzētajiem”, kāpēc mēs tādi esam. Jānis, kreisajai kājai siedams pastalu, iekliedzās: “Man tās maskas ir kādas simts!” Nodomāju: “Vecīt, tu neesi foršs.” Taču Lieņuks lūkojās deju zāles grīdā un nomurmināja: “Viņi kaunas par to, kādi ir īstenībā.”
Grūti runāties ar cilvēku, kas neizturas dabiski, bet nepārtraukti uztraucas par to, ko citi nodomās. Tā var saiet “sviestā”. Bēdīgākais, ka pašiem liekas, ka tas ir forši. Muļķības. Mūsu skaistums slēpjas vienkāršībā un dabiskumā. Es domāju īpaši to mazo klašu draiskules, kas gaiteņos spļauj laukā visus iespējamos lamu vārdus un domā, ka tā piesaistīs puišu uzmanību. Kāpēc mēs nevaram būt nesamāksloti? Domājat, ka nevienam nepatiksiet? Tieši tad PATIKSIET. Priecājieties par to, kādus jūs Dievs radījis. Vai kādreiz esat padomājuši, cik feini būtu, ja pēc katra vārda jūs neanalizētu sevi, darītu tā, kā patīk, turklāt ne mirkli, ne sekundi neuztrauktos par to, ko domās citi. Vai nav vienalga, ko viņi domā. Varbūt viņiem vienkārši skauž? Lai jau!
Izejiet ielās tādi, kādi esat, – skaisti, nevis rupji un vulgāri. Līdz ar jums atplauks, kļūs skaistāka arī planēta Zeme.
