Viņai bija 15 gadu un drīz bija gaidāms mazulis. Draugi, radi, klasesbiedri, skolotājas – ikviens uz meiteni skatījās ar izbrīnu un pārmetumu acīs.
Viņai bija 15 gadu un drīz bija gaidāms mazulis. Draugi, radi, klasesbiedri, skolotājas – ikviens uz meiteni skatījās ar izbrīnu un pārmetumu acīs. Kā jutās viņa pati, kāds varbūt arī pajautāja, bet vai tāpēc meiteni atbalstīja?
Tā noteikti nav tikai meiteņu problēma, lai arī nereti galveno atbildību tomēr uzņemas viņas. Nenoliedzami, lēmumu pieņemt vieglāk ir divatā – vismaz zini, ka ir kāda atbalsts. Taču gadās arī tā, ka lēmumu pieņemt puisis (bērna tēvs) palīdz gan, bet pēc tam pazūd, tā teikt, ne mana cūka, ne mana druva, tiec galā, kā māki! Teju vai apbrīnas vērti ir jaunieši, kas spējuši uzņemties atbildību par gaidāmo mazuli, ne tikai izlemjot to paturēt, bet arī vēlāk rūpējoties un audzinot bērnu.
Šis nebūs raksts ar padomiem, ko darīt, jo jūsu vietā neviens cits izlemt nevarēs. Jāizšķiras pašiem. Varbūt padomāt par visu jau iepriekš palīdzēs daži jauniešu viedokļi. Viņi paši ir saskārušies ar to (Prieku? Nelaimi? Izbrīnu?).
Martai ir 20 gadu, un draudzene bija stāvoklī, sasniedzot 17 gadu vecumu.
M.: Nesaprotu, kāda jēga «taisīt» bērniņu, ja pēc tam pienācīgi par to nerūpējas. Tad, kad mēnešreizes nesākās jau divus mēnešus, mana draudzene Krista uzzināja, ka ir gaidāms bērniņš. Protams, man to pastāstīja vēl daudz vēlāk, jo pat vecākiem viņa ļoti ilgi neko neteica. Nezinu, man šķiet, ka viņai bija bail vai arī kauns no vecākiem. Bērnam bija jādzimst apmēram februārī, tāpēc mācībām vajadzēja atmest ar roku. Visiem it kā šķita, ka tas ir kolosāli, ka tomēr viņi nolēma bērniņu atstāt. Bet kas darījās pēc tam… Kristai manāmi «aizvērās» prātiņš. Viņa nelikās ne zinis par savu atvasīti, bet puisis visu darīja, lai tikai bērnam būtu labi. Skraidīja uz veikalu, mainīja pamperus. Krista tagad mācās un sākusi mazliet rūpēties par meitiņu, tomēr neizturas, kā mammai pienākas. Brīnos, kāpēc Jānis vēl nav pametis Kristu par viņas attieksmi un izturēšanos pret savu ģimeni. Labi, ka Ieviņai ir mīlošs tētis un ļoti jauni vecvecāki, kas mazmeitiņu burtiski dievina.
Ingai ir 18 gadu, viņa ir pabeigusi vidusskolu, un drīz dzims viņas bērniņš.
I.: Sapratu uzreiz, bez jebkādas domāšanas, ka bērnu paturēšu un nekādā gadījumā abortu nepieļaušu. Likās, ka viss būs labi un skaisti. Ģirts, mana bērna tēvs, cēla man sapņu pilis. Tomēr… pārdomāja. Pēkšņi nolēma, ka ne es, ne mūsu bērns viņam nav vajadzīgi. Nu ko, no sākuma jau, protams, bija skumji, bet izmisumā nekritu, jo zināju, ka man palīdzēs gan māte, gan draugi. Mamma bija ļoti priecīga par manu izvēli un teica, ka esmu pareizi izdarījusi, ka atstāšu bērnu. Es viņu ļoti mīlu jau tagad. Bērna dēļ studijas vienu gadu pagaidīs. Žēl, ka mazulim tēva nebūs, bet labāk lai nav, nekā ir tāds, kas mazuli nemaz nemīlētu. Zinu, ka tikšu ar visu galā arī bez viņa. Tomēr no alimentu maksāšanas Ģirts neizbēgs, ja vajadzēs, kaut vai tiesāšos.
Kārlis – 21 gadu vecs. Pirms trim gadiem, kā saka viņš pats, «iznāca mums ar draudzeni ķibele.» Viņai bija 15 gadu un gaidāms bērns.
K.: Uzreiz sapratām, ka to nevarēsim – ka neesam gatavi audzināt savu bērnu, rūpēties par viņu, pieskatīt gan pa dienu, gan naktī. Tas būtu bijis arī neiespējami, jo Sanita nevēlējās pamest mācības. Mums nebūtu pietiekami daudz naudas, lai varētu bērnu apgādāt ar visu nepieciešamo. Un galu galā arī pārāk jauni. Tāpēc nonācām pie secinājuma, ka jāiet pie ārsta, un… izvēlējāmies abortu.
Vēl tagad nespēju aizmirst to, ka nogalinājām savu bērnu. Vairākas naktis pēc kārtas Sanita esot redzējusi murgus. Sākumā, pirms viss bija noticis, vairākkārt bijām pārrunājuši, ko darītu, ja kaut kas tāds notiktu. Likās, ka nebūtu tik smagi to izdarīt, tomēr bija. Sanitai gāju līdzi uz slimnīcu. Mums abiem šķita, ka visi skatās uz mums ar nosodījumu un zina, ko gribam darīt. Jutāmies kā noziedznieki, kas tikko izdarījuši slepkavību.
Sanitu tagad māc šaubas par to, vai tikai neizdarījām nepareizi, bet es domāju, ka tā bija pareizā izvēle, kaut arī jutāmies slikti. Mēs nebūtu varējuši labi pildīt vecāku pienākumus savā vecumā.
