Mūsu bataljona apgādes nodaļas priekšnieks ir vīrs ar ļoti lielu atbildības izjūtu un vienmēr teicami veic savus pienākumus.
“Mūsu bataljona apgādes nodaļas priekšnieks ir vīrs ar ļoti lielu atbildības izjūtu un vienmēr teicami veic savus pienākumus. Ar transporta, bruņojuma munīcijas un citiem apgādes jautājumiem bataljonā viss ir labākajā kārtībā,” Lāčplēša dienas priekšvakarā sarunā ar “Ziņām” savu padoto virsleitnantu Edvīnu Tilleri uzteic Jelgavas zemessargu komandieris Otto Rancāns.
Režisora Jāņa Streiča populārajā filmā, kas veidota pēc Jāņa Klīdzēja romāna “Cilvēka bērns” motīviem, mazais Boņuks jeb Bonifācijs Paulāns greizsirdīgās dusmās, ar iedegtu sērkociņu siena šķūnī stāvēdams, pēkšņi ierauga senlatviešu karavīru. Kā sapnī netverams ideāls šis tēls novirmoja puisēna apziņā, nomierināja satraukto sirdi, un sērkociņš bērna rokās nodzisa… Kino ir liela ietekme, sevišķi jau uz bērna prātu. Tā arī Edvīns Tilleris teic, ka viņam kopš bērnības, sešdesmitajiem, septiņdesmitajiem gadiem, skatoties padomju filmas par karu, radusies vēlēšanās kļūt par virsnieku.
Es neesmu tāds kā visi citi
Bērnības sapņi mēdz būt arī pārāk romantiski un nepiepildāmi. Internātskolā Kurmālē, kur audzis un mācījies Edvīns, citi zēni taisījušies par kosmonautiem, bet viņš savas domas nav mainījis. Audzinātāja Kūle puiša intereses sapratusi un atbalstījusi. Tā nu viņš centīgi sportojis, jo dzimtenes aizstāvim taču pienākas būt īpaši stipram un izturīgam. Kad, pamatskolu beidzot, jauneklis iestājeksāmenos Jāņa Rainberga sporta internātskolā Murjāņos parādīja, cik tālu var aizmest šķēpu, nevajadzēja vairs ne lēkt, ne skriet, ne kārtot citus fiziskos pārbaudījumus. Edvīns bija pieņemts. Tomēr sportista karjerā zēnam traucēja nelielais augums – viens metrs 68 centimetri. Tas šķēpmetējam ir par mazu, bet citā sporta veidā iedzīvoties neizdevās. Galu galā Edvīns ar automehāniķa diplomu pabeidza profesionāli tehnisko skolu un, starp citu, 1977. gadā trīs mēnešus bija praksē Jelgavas Autobusu parkā.
Kaut arī vidusskola Murjāņos netika pabeigta, šajā sportistu kalvē viņš savas personības attīstībai guva ļoti daudz. Un starp svarīgākajiem ieguvumiem bija audžuģimene – Āboliņi no Kaķeniekiem, kuru dēls arī mācījās Murjāņos. Tā Edvīnam radās mājas, kurp aizbraukt, kur tevi gaida un kā tik ļoti pietrūka bērnībā. Vēl šobaltdien Ervīns dzīvo Dobeles pusē. Darbs gan nu jau ceturto gadu Jelgavā. Sakarā ar militārajā dienestā ieviesto kadru rotāciju liela daļa Jelgavas 52. Zemessardzes kājnieku bataljona virsnieku nav vietējie.
Edvīna bērnības sapnis par militāro karjeru pirmo reizi aktualizējās septiņdesmito gadu beigās, kad viņš beidza savu obligāto dienestu padomju armijā. Toreiz jauneklim piedāvāja palikt virsdienestā, bet viņš atteicās. Divi iemesli – vilka uz Latviju, pie draugiem, pie audžuģimenes, pie savas tautas. Otrs – padomju militārais dienests tomēr likās patāls no bērnībā izsapņotajiem ideāliem. Ar ķīmisko aizsardzību saistītā militārā profesija gan bija interesanta. Tā vēlāk noderēja arī zemessargos, īpaši 1997. gadā sākot profesionālo dienestu Zemessardzes Izlūku mācību centrā Dobelē.
Sargs, nevis mednieks
Atmodas laikā Edvīns dzīvoja un strādāja par gāzes meistaru Kaķeniekos, kur apkārtnē viņam bija astoņsimt klientu. Viņš bija savējais, kuram uzticēja māju atslēgas, kurš sita bungas ballēs, sportoja. Tūlīt pēc obligātā karadienesta izveidotajā ģimenē auga divi bērni – Gita un Ruslans. No veciem vīriem bija dzirdēts daudz stāstu par ulmaņlaikiem, un, kad sākās atmoda, Edvīns piedalījās barikādēs. 1991. gada augustā nodibinoties Zemessardzei, viņš bija starp pirmajiem, kas tajā pieteicās. Toreiz, dodot zvērestu Kaķenieku pagastmājā, vecajiem vīriem no pārdzīvojuma aizlūzušas balsis…
Arī Edvīns ir diezgan emocionāls. Par to liecina kaut vai viņa beidzamais medību stāsts. Reiz deviņdesmito gadu sākumā Edvīns medībās nošāvis divus briežus. Kad pienācis tiem klāt, nāvīgi ievainotais briežu pāris vēl bijis dzīvs. Dzīvniekiem ritējušas asaras, un kopš tā laika Edvīns savu bisi atdāvinājis kolēģim. Medībās viņš vairs nepiedalās.
Smags pārbaudījums Edvīnam bija pirmās ģimenes izjukšana. “Negribu par to runāt, taču dzīvi atkal sāku no nulles. Mani aicināja doties prom. Tomēr paliku Dobelē, lai būtu tuvāk bērniem. Viņi izauguši labi, esmu jau vectēvs divām mazmeitām,” saka Edvīns Tilleris.
Nākotnē dzīve rādīs
2004. gadā viņš satika savu mūžadraugu Veltu, un tagad ģimenē aug gadu un piecus mēnešus vecais Jānis. Ikdienas agrajos rītos tēvs aizbrauc no mājām, kad dēlēns vēl guļ. Mājās viņš atgriežas, kad mazajam atkal laiks taisīties pie miera. Militārajā dienestā aizņemtība ir liela. Lai gan pats noslogotākais laiks, kad dienestu vajadzēja savienot ar mācībām Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA) un miegam dažreiz atlika trīs stundas diennaktī, ir aiz muguras. “NAA beidzu pirms astoņiem gadiem, kad man bija gandrīz jau četrdesmit. Tagad izdienas noteikumi mainījušies. Ideja ir tāda, lai vecie neiesūno savos amatos un dod vietu jaunajiem. Darba līgums man ir līdz 2010. gadam. Varētu sanākt, ka piecdesmit gadu vecumā profesionālais dienests būs jāatstāj,” saka Edvīns. Taču viņš ir apmierināts, ka īstenojis savu bērnības sapni un ka dienests rit patīkamā, rosīgā kolektīvā. Vispār ar darbavietām un dienesta biedriem viņam vienmēr esot veicies. Ko darīt tālāk, ja nāksies atvaļināties no militārā dienesta? Par to viņš galvu pagaidām nelauza. Ir varianti – “iesaldēta” paša privātfirma, veikals, kur Edvīns darbojās pirms dienesta. Varbūt varētu strādāt skolā. Idejas vēl varētu rasties, un arī Zemessardzē lietas var mainīties. Dzīve attīstās. Daudz iznāk papildināt zināšanas dažādos kursos. Vienīgi angļu valodai darba steigā nav atlicis laika. Tādēļ viņš līdz šim nav ticis ārzemju misijās, kas, pēc Edvīna domām, ir vērtīga militārās pieredzes skola. Kāpēc viņa kabinetā pie sienas ir Kārļa Ulmaņa portrets? Šis valstsvīrs bija ideāls daudziem vecajiem zemessargiem, no kuriem Edvīns smēlies savu politisko saprašanu.
