“Visu darījām pašas, jo tas tā sākumā ir. Pašu spēkiem jātiek ar visu galā, kaut arī nezinājām – kā. Vienkārši darījām, jo ir jādara, un mācījāmies līdz ar grāmatu. Mācījāmies no kļūdām un turpinājām iet uz savu mērķi,” tā “LA LA LA design” pirmsākumus atceras jelgavniece Evija Ridere un māksliniece no Limbažiem Sabīne Baumane. Nu jau viņu radītās bērnu atmiņu grāmatas piedzīvojušas trešo tirāžu un plāno iekarot arī Anglijas un Amerikas tirgu.
– Sākšu ar jautājumu, uz kuru jums droši vien jau apnicis atbildēt, – ko nozīmē LA LA LA?
Evija: Tās ir skaņas, kas saistās ar bērnības vieglumu. Mūsu nosaukums ir kā aicinājums uztvert dzīvi vieglāk.
– Kāds ir jūsu satikšanās stāsts?
Evija: Mēs satikāmies kā divi nepazīstami cilvēki sociālajos tīklos. Man bija ideja, neliels redzējums par bērnu atmiņu grāmatu, un es meklēju cilvēku, kurš varētu veidot tai dizainu. “Instagram” uzgāju Sabīni, mēs satikāmies un diezgan ātri viena otrai patikāmies, un tā sākām darīt kopā. Taču jāpiebilst, ka sākuma ideja un tās izpildījums tagad ir divas dažādas lietas. Ideja bija kā maza sēkliņa, bet tas, kas izaudzis šobrīd, ir kaut kas jauns. Kopā esam to ideju apaudzējušas lielāku un labāku.
– Ideja droši vien radās līdz ar sava bērna piedzimšanu?
Evija: Jā, pirms tam es biju “Kivvi Cosmetics” zīmola vadītāja un strādāju LIAA Jelgavas biznesa inkubatorā. Kādā brīdī esot mājās, domāju, ko es dzīvē vēlos darīt. Reiz gāju ar dēliņu pa parku, un viņš pateica kaut ko tik garšīgu, ka gribējās to pierakstīt, bet īsti nebija kur. Sāku meklēt bērnu atmiņu grāmatas, bet tās, kas Latvijā ir iegādājamas, vizuāli neuzrunāja, gribējās kaut ko pavisam citu.
– Sabīne, kāda ir tava iepazīšanās stāsta versija?
Sabīne: Tas bija aptuveni pirms trim gadiem, kad vienā dienā saņēmu e-pastu no Evijas. Viņa rakstīja par savu ideju, to, ka viņu uzrunājis mans profils, vai negribu iesaistīties? Es esmu diezgan atvērta jaunām idejām, nekad nesaku uzreiz nē, vispirms satiekos, paskatos un tad izlemju. Uz tikšanos mēs ieradāmies vienādos džemperos, apmainījāmies ar numuriem, kas sākās ar vienādiem cipariem, un ātri vien sapratām, ka tās lietas ir jādara kopā, ka veidojas laba komanda. Esmu Mākslas akadēmijā mācījusies interjera un funkcionālo dizainu, paralēli man ir savs zīmols – burtu trauki, kuriem uz malas ir sasēdusi burtiņu rinda. Kādreiz esmu arī dekorējusi kāzas, bet tas jau ir prom tālā pagātnē.
Evija: Uz tikšanos devos ar domu, ja viņa teiks jā, tad darām, ja nē, tad ideju laidīšu projām. Gāju kā pēc apstiprinājuma un iedrošinājuma. Tā bija mazliet sajūta kā ejot uz eksāmenu, ļoti interesanta sajūta.
Sabīne: Man liekas, te ir runa par noticēšanu. Evijai bija jāizstāsta tā ideja tik garšīgi, lai man tā iepatiktos. Mēs bijām pilnīgi svešas, es esmu no Limbažiem, viņa no Jelgavas, mēs viena otru nezinām, un mums nav nekādu gaidu. Tikai sajūta – tev patīk, un tu lec iekšā, vai nepatīk – un visu gaišu! Starp citu, mums šodien atkal ir vienādi džemperi!
– Evija, kāda tad bija tā īpašā bērnu atmiņu grāmata, ko sākotnēji biji iecerējusi?
Evija: Sākuma tā bija ideja par grāmatu, kurā var ierakstīt bērniņa notikumus. Taču mēs ātri sapratām, ka nevar ielēkt bērna attīstības vidū, ir jāsāk no sākuma, ar gaidību laiku un pirmo gadiņu.
Sabīne: Es šo ļoti labi atceros, jo tas bija minēts Evijas pirmajā e-pastā – tikai ne bērna pirmo atmiņu grāmatu! Parasti šādās grāmatās iekļauj gaidību laiku, pirmo gadiņu, un viss. Mēs gribējām, lai ir arī tālākais dzīves posms. Un tur jau ir stāsta smieklīgums, ka mēs to grāmatu sākām no beigām. Vispirms izveidojām bezbēdīgās bērnības daļu, kas šobrīd ir mūsu pēdējā nodaļa, – no viena gadiņa līdz pirmajai skolas dienai. Bet tikai tad, kad to uztapinājām, sapratām – nu kā, mēs taču nevaram tā vienkārši ielēkt kādā bērna dzīves posmā! Gribam to vai ne, ir jābūt arī gaidību laikam un pirmajam gadiņam. Beigās grāmata sanāca diezgan pabieza, un tad bija jāsāk domāt, kā to vispār pārdot, jo kurš gan ir gatavs pirkt grāmatu, kurai ir pāri 200 lappusēm? Kurš ir gatavs uzreiz apņemties to aizpildīt? Tad mums nācās domāt, kā to sadalīt, lai būtu pieejamāk. Tā izveidojām modulāro principu, un tagad ir piecas atsevišķas daļas.
– Lai arī produkts jaunajiem vecākiem ir pazīstams, tā izpildījums diezgan atšķiras no citiem. Kā jums ar to sokas Latvijas un varbūt arī pasaules tirgū?
Evija: Šobrīd fokusējamies uz Latviju, bet nu jau esam spērušas ļoti lielu soli uz priekšu un saražojušas grāmatu arī angļu valodā. Liekam treknu punktu uz i, lai tas beidzot būtu izdarīts, lai varam sākt savas gaitas lielajā pasaulē. Latvijas tirgū iet visādi, ir brīži, kad cilvēki ļoti sasparojas, tad atkal kļūst kūtrāki, bet nu jau pienācis laiks, kad pirkumi ir diezgan stabili. Pirmajā laikā piedzīvojām, ka interese bija liela, bet pirkumu nav. Mēs ātri sapratām, ka mūsu produktu labāk pirks klātienē, tādēļ nedēļas laikā jau bijām piecos veikalos, un tad arī sākās pārdošana.
Sabīne: Šis produkts ir pavisam citādāks nekā ierastās atmiņu grāmatas. Te ir kaut kas modulārs, ir kaste, un, manuprāt, vismaz gads mums pagāja stāstot, kas tas ir, kā to lietot, kā var ar to darboties. Šķiet, sākumā tas bija visgrūtākais. Un, protams, darbs sociālajos tīklos, visu laiku rādīt bildes no visādiem rakursiem. Noteikti svarīgs ir arī vizuālais komunikācijas veids, kas parāda, kā vari darīt, ko likt klāt.
– Kāda tad ir īsā atbilde uz jautājumu – kas ir jūsu produkts?
Evija: Tā ir bērnu atmiņu grāmata kastē, kur pierakstīt mirkli un saglabāt mīļlietiņas vienuviet! Doma ir tāda, ka bērnam, sasniedzot 18 gadu vecumu, to kasti var uzdāvināt kā ceļa zīmi viņa lielajā dzīvē. Viņam tā būs kā pieturas vietiņa, kur pasēdēt, atcerēties un papriecāties. Tā ir vērtība, ko iedot līdzi lielajā dzīvē. Varbūt kāds sapratīs šo dāvanu 18 gadu vecumā, kāds 20, cits varbūt tikai tad, kad bērniņš būs pašam.
Sabīne: Tāpēc mums ir arī radies sauklis, ka pierakstīts mirklis nekad neizgaist.
– Grāmatā noteikti var rakstīt un līmēt fotogrāfijas, bet vai var arī zīmēt un pievienot kādas papildu lietas?
Evija: Var zīmēt, rakstīt, krāsot. Esam izveidojušas pieturas punktus, bet katrs var izpausties un ļaut vaļu savām sajūtām un iedvesmai. Sabīne: Grāmatā kastē ir spirāle, un jebkurā brīdī, ja bērns kaut ko uzzīmē vai uzraksta kādu vēstulīti vai mamma grib atstāt kādu vēstulīti, ir iespēja pašam izspiest caurumus un pievienot klāt.
– Noteikti esat pētījušas savu mērķauditoriju. Kādi ir jūsu pircēji, un vai ir kas pārsteidzošs, ko esat atklājušas?
Sabīne: Esam pārsteigtas par to, ka ļoti lielu interesi izrāda tēti. Piedaloties dažādās izstādēs, ir tā, ka tētis velk mammu aiz rokas un saka – nāc, skaties, mums taču tādu vajag! Mēs tiešām to negaidījām.
Evija: Lielākā daļa mūsu pircēju ir tādi, kam patīk piesēsties, padomāt, kam patīk rakstīšanas process, meklēt bildītes, izgriezt, līmēt. Tie ir arī cilvēki, kas novērtē dizainu, minimālismu, kvalitāti, jo ļoti esam domājušas un strādājušas pie materiāliem, lai tie būtu augstvērtīgi un ilgtspējīgi. Lai papīra faktūru var sajust, lai, taisot ciet kasti, tā skanētu, veidotu patīkamu blīkšķīti.
Sabīne: Un izrādās – jo skaļāk kaste skan aizverot, jo dārgāk tas maksā! Taču estēti spēj novērtēt tādas lietas. Cilvēki saprot, ka tas ir radīts viņiem, ka tās jau ir viņu atmiņas, kas tiks pierakstītas un neizgaisīs. Viņi tiešām novērtē mirkļus, grib tos atcerēties un vēlas, lai mazais cilvēciņš to zina.
– Radot šīs grāmatas saturu un dizainu, kam pievērsāt lielāko uzmanību?
Evija: Satura ziņā mēģinājām garšīgāk pieiet virsrakstiem un esam domājušas par to, lai tie ir sajūtīgi un interesantāk apspēlēti. Nevis – pirmais mēnesis, bet – o, jau viens mēnesis! Opā, jau trīs mēneši!
Sabīne: Vai gaidību laika nodaļā sakām nevis – pirmais grūtniecības mēnesis, bet – pirmais punča mēnesis. Lai skan garšīgi, varbūt nepareizi, bet ar to panākam mīļumu, interesantumu, un ar šo runas veidu veidojas mūsu identitāte.
Evija: Tas grūtniecības vārds skan tik smagi un grūti, ka likās mazliet nepareizi likt to grāmatā un vēl katru mēnesi uzsvērt. Lielākā daļa atmiņu grāmatu nezin kāpēc ļoti grib izslēgt tētus, mēs savukārt izvēlējāmies atstāt atvērumus arī tētiem, kur viņi var izpausties, jo arī viņiem ir ko teikt.
Sabīne: Arī dizaina ziņā ļoti atšķiramies, jo daudzās grāmatās ir sazīmēti tēli, piemēram, Vinnijs Pūks vai Karlsons, mēs gribējām radīt vienkāršību. Lai cilvēks pats var izpausties, lai izceļas viņu bildes, nevis visi apkārt sazīmētie zīmējumi. Ir atmiņu grāmatas, kurās ir pat citu bērnu bildes, piemēram, bērniņš, kurš spēlējas ar klucīšiem. Tam, protams, ir ilustratīva nozīme, bet tas ir cits, pavisam nepazīstams bērns, kuram blakus jālīmē sava bērna bilde. Mūsu grāmatā dizains veidots, lai radītu tīru vidi, lai mamma un tētis ar savām bildēm var izrotāt grāmatu. Esam centušās arī radīt tādu formātu, lai ietilptu standarta izmēra fotogrāfijas, daudzās grāmatās tām nepietiek vietas.
Evija: Vēlamies, lai runā bildes un vecāku rokraksts un pārējais ir vairāk kā fons. Tā ir galvenā vērtība, uzsvars uz lietām. Mēs esam par saturu, jo tā ir vērtība.
– Vai no grāmatas lietotājiem saņemat arī atsauksmes par to, kas patīk, un ieteikumus, kas uzlabojams?
Evija: Jā, saņemam paldies gan e-pastā, gan sociālajos tīklos. Ir, kas uzraksta arī savus novērojumus un ieteikumus, mēs tos vienmēr uzklausām un respektējam. Ir bijis, ka kāds uz izstādi brauc tikai mūsu dēļ. Tad raudam prieka asaras, jo saprotam, ka tie ir brīži, kāpēc to darām.
Sabīne: Arī katrs, kurš ieliek sociālajos tīklos kādu bildi ar mūsu produktu, ir kā mazie svētki. Tad redzam, ka mūsu produktu lieto ikdienā, ka tas nestāv plauktā, bet tiek izmantots, un tas vienmēr ir patīkami.
Evija: Protams, ir arī brīži, kad saprotam, ka esam kļūdījušās. Piemēram, mēs ieviesām melno krāsu, bet ar laiku sapratām, ka tā tomēr jāpaņem ārā. Mēs mācāmies, klausāmies un ejam laikam līdzi, katru jauno grāmatas tirāžu mazliet pielāgojam un pakoriģējam. Šajā reizē nedaudz mazinājām melno krāsu.
Sabīne: Nekļūdās tas, kurš neko nedara. Mēs sākām ar puišu un meiteņu nodaļām – rozā un zilo. Taču tagad saprotam, ka “unisex” ir daudz vienkāršāk un lētāk, tā ir dārga kļūda, ko pamazām mēģinām līdzsvarot. Nav nemaz tik vienkārši sākumā izveidot savu krāsu identitāti. Kad esi pavisam jauns, tad saprast, kura ir tā mūsu īstā krāsa, ir liels lēmums. Rozā un zilu cilvēki zina, un liekas, ka tad par to nebūs jāstāsta.
Evija: Bet rezultātā tās ir dubultas tirāžas un grāmatas veikalos aizņem vairāk vietas. Gan koncepta, gan izmaksu ziņā vieglāk ir iet “unisex” ceļu, bet mēs sākām to sarežģītāko versiju, kas tagad jāmaina.
– Līdzās bērnu atmiņu grāmatai esat izveidojušas vēl arī citas lietas.
Sabīne: Ar laiku ir tapušas mēnešu kartītes, ar kurām katru mēnesi fotografēties. Uzlīmes, ar kurām bildīti var grāmatā pielīmēt, un tas izskatās daudz interesantāk un skaistāk. Tas rada sajūtu, ka kaut ko padari skaistāku, ka tev labāk sanāk. Esam arī iesējušas nodaļas grāmatas formātā, kas ir vēl viena alternatīva. Mums ir kaste, kurā ir piecas nodaļas, bet var iegādāties katru nodaļu arī atsevišķi kā grāmatiņu. Kad sākās “kovid” laiks, izveidojām arī darba lapas, lai varētu izklaidēt bērnus, iedevām idejas, kā kopā pavadīt brīvo laiku. Un tikko pavisam jauns produkts ir arī T krekli vecākiem.
– Kā esat plānojušas iekarot pasaules tirgu?
Evija: Pagaidām domājam strādāt pašu spēkiem, pirmā būs interneta platforma “eBay”, mēģinām skatīties arī “Amazon” tirgu, protams, izmantosim arī savu mājaslapu lalaladesign.com. Vēlamies iekarot Anglijas tirgu, varbūt aizsniegties līdz Amerikai.
Sabīne: Esam jau tikušas līdz angļu versijas drukāšanai un gribam to kāju spert pasaulē! Tagad pasaule ir tik atvērta, un kāpēc ar savu skaisto produktu nedalīties tālāk? Latvija ir maza valsts, bet šeit dzīvo ļoti daudz talantīgu cilvēku, ir daudz superīgu zīmolu, kurus zina ārpus robežām. Esam maziņi, bet jaudīgi un neatlaidīgi.
– Kur pašas rodat jaudu darīt un turpināt?
Sabīne: Man vienkārši ļoti patīk tas, ko es daru, un, ja dzīvē atrod lietu, ko gribi darīt, tā jau ir milzīga motivācija. Kad pats vari veidot savu zīmolu, redzēt, kā tas attīstās, būt priekšnieks sev, tā ir liela dzīves vērtība.
Evija: Es vēl pievienotu atsauksmes no cilvēkiem un atgriezenisko saiti. Tie ir jaudīgi brīži, kas palīdz saprast, kāpēc to dari. Ir sarežģītāki posmi, kad mazliet rokas nolaižas, bet labie vārdi atkal paceļ un ļauj turpināt. Visiem novēlam darīt, noticēt sev, nebaidīties!Sabīne: Vienmēr uzzināsi darot, un tā jau arī ir tā skola.
