Ilgus gadu desmitus dzīvojot vienlīdzīgu iespēju paradīzē – Padomju Savienībā –, daudzi sapņoja par laiku, kad tiksim pie tiesībām, kas visā pasaulē tiek uztvertas kā universālas.
Ilgus gadu desmitus dzīvojot vienlīdzīgu iespēju paradīzē – Padomju Savienībā –, daudzi sapņoja par laiku, kad tiksim pie tiesībām, kas visā pasaulē tiek uztvertas kā universālas. Galvenokārt tas attiecas uz tādām, kas ietvertas starptautisko cilvēktiesību hartā. Toreiz trūka brīvības. Domās un darbos. Līdz ar totalitārās sistēmas sagrūšanu, var teikt, ka esam tikuši pie tā, par ko varējām tikai sapņot. Nu esam brīvi. Varam runāt, domāt un bieži vien arī rīkoties atbilstoši priekšstatiem par savu brīvības pakāpi. Tik brīvi, ka vairs nav saprotams, kur jābeidzas brīvībai un jāsākas atbildībai par tajā sastrādāto. Galu galā pilnīga brīvība ir abstrakts un nerealizējams jēdziens, tāpēc kaut kā sanācis, ka līdz ar neatkarības atjaunošanu Latvijas likumdošanā un tās piemērošanā prakse aizgājusi pa tiesību un brīvības uzsvēruma pārsvaru pār pienākumiem un ierobežojumiem.
Vai atceramies tos laikus pirms gadiem, kad narkotiku un alkohola apreibinātie transporta līdzekļu vadītāji sāka arvien vairāk sisties paši un raut uz viņpasauli gluži nevainīgus līdzcilvēkus? Arī likumdošana nosliecās uz daudz nopietnāku pārkāpēju sodīšanu.
Tagad pastāv iespēja, ka dzērušam transportlīdzekļa vadītājam būs jāšķiras no braukšanas atļaujas, jāsaņem daudzi pārkāpuma uzskaites punkti un kādas dienas jāpavada apcietinājumā. Sods ir gana taisnīgs un, pat no daudz demokrātiskāku valstu viedokļa raugoties, nav pats bargākais. Ja vien tā piemērošana pēdējā laikā nekļūtu problemātiska. Proti, daudzi dzērušie autovadītāji veikli izmanto likuma dotās iespējas ntās reizes uzlikto sodu pārsūdzēt, un dažam labam vispār izdevies no tā izvairīties. Pašlaik nonācis tiktāl, ka Saeimā apsver iespēju ļaut apreibinājušos transportlīdzekļu vadītājus apcietināt un ielikt atjēgties apcietinājumā, pamatojoties uz dežurējošā tiesneša spriedumu. Jācer, ka šo iniciatīvu mūsu darbotieskārie cilvēktiesību aizstāvji neizgāzīs.
Tikpat labi minēto var attiecināt arī uz daudzām citām personas pārspīlētas brīvības izpausmēm. Piemēram, brīvība saviem pamestajiem bērniem nemaksāt uzturlīdzekļus. Piedāvājums šādiem ļaudīm apgrūtināt dzīvi, teiksim, anulējot profesionālās darbības vai vaļasprieku (makšķerēšana, medības, burāšana) licences vai izmantot transportlīdzekli, sastapies ar dažu deputātu un juristu brēkāšanu, ka tas ir šausmīgs tiesību pārkāpums. Protams, tas jau nekas, ka arī šādus jautājumus cilvēktiesību bastionos rietumos risina mūsu izpratnē gluži nedemokrātiski – ja kāds nerūpējas par savām atvasēm, viņam jāizjūt tiesību ierobežojumi. Un nekas, ātri vien tas piespiež cienīt un ievērot citu tiesības. Jācer, ka arī pie mums reiz tiesību ierobežojošie likumakti tiks izstrādāti un pieņemti.
