Kārtējā vasara un arī peldsezona līdz ar krāsainā rudens atnākšanu jau pamazām izplēn no atmiņas, un jelgavniekiem atkal palicis nerealizēts sapnis par savu kārtīgu pludmali.
Kārtējā vasara un arī peldsezona līdz ar krāsainā rudens atnākšanu jau pamazām izplēn no atmiņas, un jelgavniekiem atkal palicis nerealizēts sapnis par savu kārtīgu pludmali. Tā vien šķiet, ka 66 tūkstoši iedzīvotāju nav pietiekams arguments tam, lai sakārtotu kādu upei piegulošu zemesgabalu, uzliktu ģērbšanās kabīnes un citas pludmales statusam nepieciešamas lietas. Laikam jau kādam krietni pievilcīgāka liekas kailu ķermeņu līkņāšana tuvējos krūmos, cenšoties atbrīvoties no slapja peldkostīma.
Tas jau laika gaitā kļuvis par priekšzīmīgas saimniekošanas paraugu, ka pašvaldība savus uzdevumus uztic privātajām institūcijām, bet vēlāk, kad kaut kas noiet greizi, var tik vicināt baltās, nevainīgās roķeles, sak, mēs jau centāmies, kā labāk, bet, redz, kādi viņi neizdarīgi. Tā šoreiz sanācis ar Pasta salas daļu, no kuras nācies aiziet SIA “Slokas celtnieks”. Saprotams, neko dižu šiem nomniekiem neizdevās paveikt, bet vismaz sakoptāka šī vieta kļuva, pretēji dažam labam pašvaldības un atsevišķu privātpersonu īpašumam, kur balandas jau sen vairs nav vardei līdz papēžiem un atkritumi krājas līdzīgi kā Getliņu izgāztuvē.
Tādēļ vēl jo amizantāka šķiet vietvaras draudīgā pirksta kratīšana un ar firmu noslēgtā līguma par salas daļas nomu noteikumu mainīšana. Jā, netikām pie pludmales, kas bija solīta, bet, ja pašvaldība redzēja tik lielu nepieciešamību pēc tās, varēja arī pati atrotīt piedurknes un kaut kā palīdzēt nomniekiem, lai vismaz pilsētniekiem būtu prieks par divu fronšu veiksmīgu apvienošanos idejas vārdā.
Tagad tas viss sāk atgādināt plikvēderainu kanibālu lēkāšanu ap ugunskuru, prātojot, kuru ziedot uguns liesmām, vai arī kaļot plānus par nākamo piemērotāko kandidātu “miera pīpes” dūma uzvilkšanai. Tad jau manīs, kas tajos dūmos izveidosies – kāda pašvaldībai tuvu stāvoša cilvēka veiksmīgs bizness, ar dažādiem lakstiem aizaudzis zemesgabals vai tik nepieciešamā atpūtas vieta tiem, kas reizi četros gados kā paklausīgu jēru bars dodas uz vēlēšanu iecirkņiem, lai atdotu balsi par “gaišāku nākotni”.
