Aprūpētājs ir cilvēks, kurš dodas uz mājām, lai palīdzētu veciem un slimiem cilvēkiem sadzīves jautājumu kārtošanā. Darbs nav vienkāršs.
Aprūpētājs ir cilvēks, kurš dodas uz mājām, lai palīdzētu veciem un slimiem cilvēkiem sadzīves jautājumu kārtošanā. Darbs nav vienkāršs. Tas prasa cilvēciskumu, dzīves gudrību, dažādas praktiskas iemaņas, atbildību, godīgumu, arī fizisku spēku. Diendienā aprūpētājs kā skudriņa tekalē ar veļas, iepirkumu somu, citiem nesamajiem.
Viņš kopj dzīvesvietu, palīdz sagatavot ēdienu, pērk pārtiku, kārto dažādus maksājumus, uzklausa. Aprūpētājs bieži vien ir vientuļā vienīgais draugs.
Vai rīkoties pēc reglamenta?
Ieva Eižvertiņa ir ar lielu darba stāžu šajā jomā, jo strādā jau kopš 1990. gada. Pamatprofesija – bērnudārza audzinātāja. Viņa neslēpj, ka šajā darbā ir kas kopīgs un atšķirīgs. “Bērniņi kā irbītes tek pakaļ. Vecam cilvēkam, lai arī dažkārt viņš uzvedas kā bērns, ir savas domas, pieredze, loģika, spriedums. Ir jāpielāgojas. Tas nav viegli. Pie katra jāiet ar savu noskaņu. Tu jau zini cilvēka īpatnības. Savs “es” jāatstāj aiz durvīm. Un galvenokārt vajadzīgs miers. Uzkopšana, netīrās veļas aiznešana uz veļas mazgātavu, aptieka, veikali ir tikai daļa. Cilvēki grib runāt. Viņi aizmirst, ka var sarunāties, arī mizojot kartupeļus vai slaukot putekļus. Un tad dažreiz, kad gribi iet prom, izrādās, vēl kāds darbiņš aizķēries. Veļa jāsalāpa, bet mani jau gaida nākamais.
Ejam arī uz slimnīcu, rūpējamies par kurināmā iegādi. Es dodos pie savējiem arī uz kapiem izvadīt. Šogad 9. maijā biju Zanderos, uzliku tulpes vienam vecam kara veterānam. Nu tāds cīnītājs bijis. Kāpēc ne?” stāsta Ieva Eižvertiņa.
Bieži vien darbā ar cilvēku jāizsver, kā rīkoties, – pēc reglamenta vai ar gudrību. Tas nav vienkārši. To secinu, kad Ievas kundze, to pašu veterānu pieminot, stāsta, kā vīrs reiz lūdzis “agdamčiku” nopirkt. Principā nedrīkst to darīt. Bet tas ir principā. Ar cilvēku jāprot sadzīvot. Un slikts būtu tāds aprūpētājs, kurš ik dienas nestu alkoholu. Bet, ja vienu reizi, jo ļoti, ļoti vajag? Kā rīkoties? Tikai noteikumu, prasību, instrukciju līmenī, ja runa ir par darbu ar cilvēkiem? Toreiz Ievas kundzei bijis vieglāk izšķirt, ko darīt, jo vecajam vīram vēl bijusi dzīva arī sieva, kas devusi savu akceptu “agdamčikam”.
Jārunā par politiku un cenām
Lolita Barone aprūpes darbu veic vienpadsmit gadu. Bijusi laborante Lauksaimniecības mašīnu rūpnīcā pie mērinstrumentiem, bet darbu ar cilvēkiem vērtē augstāk. “Ar cilvēkiem ir interesanti, jo mēs ejam pie personībām. Tie ir bijušie skolotāji, ārsti u.c. Domāju, ka šajā darbā ļoti nepieciešama dzīves pieredze. Jaunajiem ir grūti saprast vecus. Arī fiziski tas nav nekas patīkams. Bieži jānes malka, ūdens uz otro stāvu, jāiznes izlietotais ūdens. Ne jau visi dzīvo ar ērtībām. Man bija tāds gadījums, kad vajadzēja aprūpē doties tikai septiņos vakarā, kad oficiāli darba laiks beidzies. Vecā kun–
dzīte – bijusī mediķe – bija kaut kā sajaukusi nakti ar dienu. Pa dienu gulēja. Grūti ir ar depresijas slimniekiem, jādomā, ko runāt, ko jautāt. Nevar, piemēram, saulainā laikā pateikt, ka ir labs laiks. Istabā ir karsts, un cilvēkam šāds laiks ir slikts – asinsspiediens augšā, sirds klapē, un, ja vēl nestabila nervu sistēma, tad šāds teksts izraisa apvērsumu. Jārunā ir par visu – par politiku, par cenām. Tomēr pārsvarā veci cilvēki ir optimisti. Manā aprūpē ir arī viena pirmās grupas invalīde, nošļūc uz ķeblīša ar ritenīšiem. Viņai ir 87 gadi, joprojām daudz lasa un bez brillēm. Ļoti gaišs un smaidīgs cilvēks. Invalīde kopš bērnības, bet pēdējos gados pilnīgi atrofējušās kājas. Bet pamazām pie šiem cilvēkiem pierod, un viņi kļūst daļēji kā par ģimenes locekļiem.
Par maz cieņas veciem cilvēkiem
Tamāra Možajeva piecpadsmit gadu strādājusi par medmāsu sociālās aprūpes centrā “Zemgale”. Sociālais darbs nav svešs, bet kā aprūpētāja viņa darbojas tikai trešo gadu. Tamāra ir pārliecināta, ka sabiedrībā par maz domā par veciem cilvēkiem. “Viņiem jāpieiet ļoti jūtīgi. Cilvēki, kas mūžu nodzīvojuši, ir pelnījuši, lai pret viņiem izturas ar cieņu. Manuprāt, cieņas sabiedrībā joprojām pietrūkst,” domā T.Možajeva.
Viņa ir cilvēks, kas praksē iepazinusi divus aprūpes veidus – aprūpi institūcijā un mājās. Protams, atziņa ir viena – ja vien iespējams, vecam cilvēkam ir labāk palikt mājās – vietā, kur pavadīts mūžs, kur viss pazīstams un katrs kaktiņš savs. “Pansionātā nav slikti – tur viss tīrs, silts, medicīnas darbinieki, aprūpētāji uz vietas, tomēr kaut vai tikai režīms – celšanās, ēšana, viss – ir pēc grafika. Mājās cilvēks ceļas, kad gribas, ēd, kad grib. Jūtas sliktāk – paguļ ilgāk,” spriež aprūpētāja.
Ideāli būtu, ja būtu
Ko vajadzētu uzlabot šajā darbā – šāds jautājums visām trim grūtā un cilvēciski svarīgā darba darītājām.
Ieva Eižvertiņa domā, ka būtu svarīgi nākotnē domāt par tādu vannu ražošanu, kurās vecs cilvēks var viegli iekļūt un izkļūt. Viņiem ir milzīgs stress ikreiz, kad jātiek vannā un no tās ārā. Protams, tas ir tālās nākotnes jautājums. Bet šodien būtu labi, ja vecīši neuzskatītu par apvainojumu, ja aprūpētājs darbu dara ar cimdiem. “Nesaprot, ka man viņa podā ar plikām rokām līst negribas, bet, kad uzvelku cimdus, cilvēks dusmīgs un aizvainots,” bez aizvainojuma atklāj Ievas kundze.
Nav iespējams mainīt stresu, kas rodas starp veciem ļaudīm un aprūpētāju nepārtraukti augošo cenu dēļ. Ja vienu dienu piens ir par trīspadsmit santīmiem dārgāks vai līdz šim ēstā bulciņa dabūjama par dārgāku cenu, tas ir liels pārdzīvojums.
Visas ir vienisprātis, ka ideāli būtu, ja aprūpētājas tomēr izvadātu ar transportu, jo smagās iepirkumu un netīrās veļas somas ir liela slodze. Tagad tiek izsniegta viena soma gadā.
Iespējams, būtu cilvēki, kuri vēlētos, lai varētu paēst labas un sātīgas pusdienas, varbūt vajadzētu domāt par pusdienu piegādi mājās tiem, kas to vēlas.
