Ja situācijas novērtējumam Latvijā par pamatu ņemtu Ministru prezidenta Ivara Godmaņa izskatu un sejas izteiksmi, bez šaubīšanās varētu teikt – esam tādā bedrē, ka dziļāk, vairs nav kur. Pat bez neiztrūkstošā uzskaitījuma – punkts viens, punkts divi, punkts trīs – un nobeigumā paceltā pirksta, sakot slaveno «Bet!». Paklausoties, cik pēdējo nedēļu laikā spējš bijis pavērsiens ekonomiskās situācijas vērtējumā un nākamā gada budžeta veidošanā, nerodas pārliecība, ka bez krunkās savilktās pieres kas cits valdības vadītājam un viņa ministru komandai vairs palicis sakāms. Tad arī saprotams, kāpēc nav citas izejas no situācijas, kā vien piedraudēt, ka «solīts makā nekrīt» tiem, kam bija paredzēts algu pielikums. Esiet laimīgi par to pašu, ko sakasīsim valsts lielās naudas lādes dibenā! Cerams, ka jau netālā nākotnē dabūsim dzirdēt kaut ko argumentētāku par rūpju nomākto premjera seju. Līdz ar to būs daudzmaz objektīvāk vērtējama situācija ne tikai pašreizējiem sarunu partneriem no arodbiedrībām un darba devēju konfederācijas. Nav šaubu, ka situācijas redzējums katram savs. Atklāts ir jautājums – vai valdībai tas ir pareizākais? Piebilde «jostu savilkšanas» sakarā. Kad klausies, ka uz algu pielikumu valsts budžeta iestāžu darbiniekiem nav ko cerēt, ir vēlme dzirdēt, ka tas vienādā mērā attieksies uz visiem. Arī dažādu līmeņu «tautas kalpiem» un valsts pārvaldes iestādēs, aģentūrās un citur strādājošajiem. Starp citu, arī pamatīgajai padomnieku un imidžmeikeru armijai. Un bez krunkas pierē.
