Pirms diviem gadiem pretrunīgi vērtētais dzejnieks un dziesminieks Kaspars Dimiters rakstīja: «Manas barikādes izkūp kā dūmi,/ Vien debesu vidus vēl mans./Cilvēki un mākoņi klīst drūmi,/Zvaigznes saskrienas un skan.».
Pirms diviem gadiem pretrunīgi vērtētais dzejnieks un dziesminieks Kaspars Dimiters rakstīja: “Manas barikādes izkūp kā dūmi,/ Vien debesu vidus vēl mans./Cilvēki un mākoņi klīst drūmi,/Zvaigznes saskrienas un skan.” 1991. gada barikāžu ugunskuru dūmi sen izkūpējuši, sildot tāgada pavēsā janvāra gaisu. No šodienas attāluma raugoties, ticamākais, neviens vairs nespēs pateikt, vai tā bija pēdējā nagla Padomju Savienības zārkā. Tikpat labi tie varēja būt 13. janvāra nakts notikumi pie Viļņas televīzijas torņa. Šodien populāra kļuvusi šā laika ja ne gluži nonievāšana, tad teiciena “nākamreiz diezin vai ietu tur stāvēt” bieža atkārtošana jau nu gan.
Tiem, kas tajā laikā vēl nebija dzimuši vai gāja pirmajās klasēs, ar pilnu atbildības izjūtu var teikt – barikādes bija īstas, un tas viss bija nopietni. Var arī, neiedziļinoties tālaika notikumos, atmest ar roku un pateikt, ka PSRS un ASV prezidenti Mihails Gorbačovs un Bušs vecākais pa telefonu vienojās, ka padomija ieslaukāma vēstures mēslainē. Par kaut ko jau droši vien vienojās. Tikai Gorbačovam un Bušam, ticamākais, vismurgainākajos sapņos nerādījās, kāda vētras pļauja iznāks no “perestroikas” saceltā vēja. Tikpat labi varētu teikt, ka 1918. un 1919. gadā latviešu strēlnieku upuri bija velti. Par visu vienojās Ļeņins un vācieši savstarpējās sarunās, un asistēja angļu karakuģi Daugavā. Šajās dienās tiem, kas 1991. gada janvārī devās uz Rīgu pēc Latvijas Tautas frontes aicinājuma, nevajadzētu “turēt sveci zem pūra”. Jūs tur bijāt un visu redzējāt. Bijāt taču no sirds pārliecināti, ka tas ir nopietni un pa īstam. Gan OMON ālēšanās, gan padomju karaspēka centieni visu nolikt “savās vietās” pēc savas saprašanas un spējām. Neizdevās.
Tiem, kas pirms sešpadsmit gadiem bija tur uz vietas, neklājas aizmirst tālaika izjūtas, domas un pārliecību. Iespējams, tas būtu pagrieziena punkts spējā saprast, kāpēc mūsos (vismaz daļā) šodien par deviņdesmito gadu sākumu gribas runāt ar vāji slēptām nievām balsī. To neesam pelnījuši nedz tie, kas tolaik tur atradās, nedz arī jaunā paaudze, kam par tālaika notikumiem ir tikai miglaina nojausma.
