Jānis un Vija Ozoli nav vīlušies tautfrontiešu ideālos
Plašā četristabu dzīvoklī Satiksmes ielā Jelgavā jaunākajā, 1991. gadā būvētajā, deviņstāvu mājā dzīvo Jānis un Vija Ozoli. Koridors ar sabuktētām pastkastēm un kaismīgi saskrāpētajām lifta durvīm, ko «rotā» sirds zīmējums, liecina, ka namā apgrozās dažādi cilvēki. Devītajā stāvā, atverot Ozolu dzīvokļa durvis, jūt mieru, garīgo bagātību un arī mīlestību, kas starp abiem staro jau gandrīz piekto gadu desmitu. Kā allaž, 18. novembrī Ozoli klās galdu prāvam radu un draugu pulkam. Tā bijis arī pirms valsts atjaunošanas, kad par svinībām šajā dienā restorānā vajadzēja uzrādīt pasi, kur melns uz balta rakstīts – Jānim šajā datumā ir dzimšanas diena. Šogad aprit 70.
Lika rasēt divas stundas dienā
Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskolas skolotājs Jānis Ozols un viņa brālis būvinženieris Kārlis piedzima Kuldīgas pusē būvinženiera Artūra un mediķes Anetes Ozolu ģimenē. Bija karš, viena okupācija nomainīja otru. Laukos dzīve bija mierīgāka, tēvam gāja secen iesaukšana Latviešu leģionā. Taču tūlīt pēc kara Artūru Ozolu kā studentu korporācijas dalībnieku izsūtīja uz Sibīriju. Tomēr drīz viņam izdevās atgriezties. Desmit gadu Jānis nodzīvoja Liepājā, kur pabeidza vidusskolu, un vēl tagad viņa runā maķenīt jūt kursisko plato ē. «Katru dienu, kad atnācu no skolas mājās, tēvs man divas stundas lika rasēt. Viņš cerēja, ka kļūšu inženieris,» stāsta Jānis. Viņš aizrāvās ar radioelektroniku. Intereses apvienojot, Jānis izvēlējās studēt fiziku.
Draugi līdzēja atgriezties augstskolā
Rīgā jauneklis satika savus labākos draugus, kas cits citam palikuši uzticīgi visu mūžu. 1963. gadā, mācoties Latvijas Valsts universitātes (tagad – Latvijas Universitāte) trešajā kursā Jāni negaidīti uz trim gadiem iesauca karadienestā. Sakarā ar kara laikam sekojošo demogrāfisko bedri padomju armijai pietrūka zaldātu. Taču studiju biedri Jāni neaizmirsa, sūtīja vēstules, brauca ciemos uz dienesta vietu Kaļiņingradas apgabalā. Skolotājs Ozols piebilst, ka ne viens vien viņa likteņa biedrs, atgriežoties no zaldātiem, studijas augstskolā vairs neturpināja. Arī Jānim tās nebija viegli atsākt. Tomēr, veco draugu atbalstīts, viņš augstskolu 1971. gadā pabeidza. Pēc atgriešanās no dienesta, studentu lokā viņš satika arī savu dzīvesdraudzeni Viju, kas pēc Bioloģijas fakultātes beigšanas piecus gadus turpināja studijas aspirantūrā (tagad – doktorantūra) Maskavā.
Jānis Ozols atzīst, ka vien apstākļu sakritības dēļ, gribēdams kļūt par inženieri, kļuva par skolotāju. Kopš augstskolas viņa pastāvīgā darbavieta vēl joprojām ir Jelgavas Vakara (maiņu) vidusskola.
Vijai piedāvāja palikt Maskavā
Padomju laikā skolotājiem atšķirībā no tiem, kas strādāja ražošanā, nepiešķīra dzīvokļus. Nācās dzīvot pie tantes Bramberģē. Piestrādājot Jelgavas arodskolā, izdevās dabūt gultasvietu skolēnu kopmītnē, kur darbdienu vēlajos vakaros atgriezties un pārnakšņot. Jānim darbavietas izvēlē nozīmīga loma bijusi vakarskolas skolotāju kolektīvam. Tas sirsnīgi pieņēma jauno fiziķi, un kolēģi viņam ir dārgi arī šodien.
Valsts dzīvokli nepiešķīra arī jaunajai zinātniecei Vijai. «Maskavā aizstāvēju disertāciju, taču Rīgā solīto darbu nedabūju. Man piedāvāja palikt Maskavā, no kā es, protams, atteicos,» stāsta Vija Ozola. Visbeidzot viņa atrada darbu Bioķīmiskajā rūpnīcā Olainē, kurā strādāja neliels pielietojamās ķīmijas institūts. Dzīvot nācās pie mātes Siguldā.
«Kad apprecējāmies, mums jau tuvojās trīsdesmit un vajadzēja domāt par bērniem,» saka Vija. Dēli Uldis un Māris piedzima 1975. un 1976. gadā. Ledus puķēm rotāto 24 kvadrātmetru dzīvokli tolaik nacionalizētajā čigānu barona Pauča mājā Tērvetes ielā Ozoli laimīgi saņēma tad, kad jaunākajam dēlam jau bija gads. «Reiz mūsu dēli, spēlējoties smilškastē ar čigānbērniem, kā rotaļlietas uznesa dzīvoklī cara laika zelta monētas,» smaidot atminas Jānis. Atceroties dzīvi Tērvetes ielā, skolotājs Ozols stāsta, ka kaimiņos dzīvojošie čigāni visos laikos spējuši apgrozīt naudu.
Tagadējo četristabu dzīvokli Ozoliem piešķīra Vijas darbavieta LLU 1991. gadā. Turklāt atbildoši padomju laika labākajām prasībām zinātniecei bija nodrošināta atsevišķa darbistaba.
Aiz restēm nav jautrības
Par darbu vakarskolā viņš piebilst, ka tajā nav viegli motivēt skolēnus mācīties. Nereti tie pēc darba ir noguruši un nav noskaņoti neko iegaumēt. Daudzus gadus skolotājs Ozols fiziku pasniedz arī Jelgavas cietumā. Tur uzcītība un disciplīna, viņaprāt, kļuvusi daudz vājāka. Viens otrs cietumnieks staigājot pa koridoru un klasē nemaz nenākot. Sargi sakot, ka neko tādiem «skolēniem» nedrīkstot aizrādīt, jo tie varot sūdzēties, un tad būs nepatikšanas. «Nereti ar apmācāmajiem cietumā veidojas arī labs kontakts, mēs pat stundā par kaut ko pasmejamies, taču jautrības aiz restēm nav,» atklāj skolotājs.
Sasniedzot septiņdesmit gadu vecumu viņš plānoja sašaurināt pedagoģisko darbu, vakarskolā atstāt tikai izlaiduma klasi. Taču šajā mācību gadā jaunatnākušajai fizikas skolotājai nācās paņemt matemātikas stundas, un Jānis Ozols atgriezās pie saviem agrākajiem skolēniem. Tie bijuši diezgan izbrīnīti, uzzinot, ka skolotājam jau septiņdesmit. «No otras puses – man patīk strādāt, būt cilvēkos. Kamēr skolēni manī klausīsies, turpināšu.»
Savā valstī esam brīvi
Līdz 2009. gadam Vija strādāja liķiera ražotnē «Veta», kurā ar lielu entuziasmu tika īstenotas viņas zinātnieces idejas. Tagad Vija vada pensionāres dzīvi mājās un audzina jaunākā dēla inženiera un zinātnieka Māra ģimenes puikas. Vecākais dēls Uldis darbojas mākslas jomā un dzīvo Rīgā.
Vija un Jānis saka – laulības gados abiem izveidojusies kopīga domāšana. Kopīgi bijuši ceļojumi pa Latvijas upēm, pēc valsts atjaunošanas – pa Eiropas valstīm. Kopīgi ir dārza darbi Svētes pagasta Atpūtas ciemā. Kā atmodas laikā aktīviem tautfrontiešiem viņiem kopīgi ir arī politiskie ideāli un simpātijas. Arī naudas maks kopš kāzām šajā ģimenē ir kopīgs. Viņuprāt, dzīvē vajag vairāk priecāties. Ozoli priecājušies par dēlu sekmēm, par vīra rokām uzbūvēto dārza māju un pirtiņu. Arī par to, kā valsts attīstās, Ozoliem nav nekāda rūgtuma. «Jaunatnei mūsdienās varbūt ir grūtāk sevi parādīt. Taču radošajam garam jebkuros apstākļos vajadzētu rast izaugsmes iespējas,» saka Vija. Abi piebilst, ka svarīgākais ir tas, ka savā valstī mēs varam brīvi runāt, domāt, ceļot, kas zem svešas varas taču nebija iespējams. Pāris piekrīt domai, ko nesen intervijā paudusi kāda zemniece Krāslavas pusē, – viss būs labi, tikai daudz jāstrādā. ◆
Nekad palīdzību neatteiks
Lilita Vecmuktāne, kolēģe, ķīmijas skolotāja
◆ Es viņu uztveru kā savu darbaudzinātāju. Uz vakarskolu atnācu strādāt pirms piecpadsmit gadiem. Pirms tam 17 gadu biju nostrādājusi LLU. Augstskolā tomēr ir citādi, studenti, salīdzinot ar vakarskolēniem, ir motivētāki pastāvīgam darbam. Ja man vajadzēja ko noskaidrot, pie viņa varēju vērsties jebkurā brīdī. Pats labākais, ka visu, pat nopietnus mācību metodiskos jautājumus, viņš spēj izklāstīt ar humoru. Bez Jāņa neiztiek arī visi mūsu saviesīgie pasākumi, piemēram, ekskursijas. Viņa ģimenes dārzā Atpūtā parasti esam svinējuši jaunā mācību gada sākumu.
