Negaidīti kāda galvaspilsētas pārziņā esošā jautājuma, izskatīšana sasniegusi teju vai vispasaules apmērus ar apokalipses pazīmēm. Vismaz tā šķiet, spriežot pēc politiķu sacītā un plašsaziņas līdzekļu aprādītā.
Negaidīti kāda galvaspilsētas pārziņā esošā jautājuma, izskatīšana sasniegusi teju vai vispasaules apmērus ar apokalipses pazīmēm. Vismaz tā šķiet, spriežot pēc politiķu sacītā un plašsaziņas līdzekļu aprādītā. Runa par Rīgas centrā uz tā dēvētā AB dambja, bet faktiski uz Daugavas ceļamo jauno valsts galveno koncertzāli. Šīs ieceres neatbalstīšana aizvakardienas Rīgas Domē tikai ielēja eļļu ugunī.
Par ko tiek lauzti šķēpi? Koncertzāle paredzēta 22 tūkstošu kvadrātmetru platībā ar divām zālēm 1400 un 350 skatītāju vietām. Valsts aģentūra “Jaunie trīs brāļi”, kuras pārziņā ir arī Nacionālās bibliotēkas un Modernās mākslas muzeja būvniecība, lēš, ka koncertzāles izmaksas būtu virs 60 miljoniem latu. Tostarp ēkas – tikai apmēram puse no šīs summas. Pārējā nauda būtu jātērē dambja rekonstrukcijai (starp citu, agri vai vēlu tā būs jāveic dambja stāvokļa dēļ), kā arī transporta infrastruktūras sakārtošanai. Vismaz tā var spriest no būvēties gribētāju publiskotajiem aprēķiniem. Gan jāpiebilst, ka dzirdētas arī citu ne mazāk autoritatīvu speciālistu aplēses, ka patiesās izmaksas, koncertzāli ceļot faktiski uz ūdens, būs ievērojami lielākas. Kam taisnība, ne mums
spriest. Pieredze liecina, ka patiesība parasti ir kaut kur pa vidu.
Te nonākam pie jautājuma būtības, kas vienlaikus feini raksturo demokrātiju un politisko kultūru Latvijas izpildījumā. Tiem, kas tik ļoti aizstāv koncertzāles celšanu tieši šajā vietā un tieši tagad (teju paralēli vēl ar diviem grandioziem būvniecības objektiem), kaut kā acīmredzot piemirsies, ka tā gluži nebūs tikai Rīgas iekšējā lieta. Pirmkārt, tāpēc, ka celtniecības izmaksu lauvastiesu paredzēts segt no valsts budžeta, kas, piekritīsiet, ir arī visas Latvijas iedzīvotāju nodokļu nauda. Otrkārt, tās ir kultūras celtnes, kuras, ja tā var izteikties, “patērēs” ne vien rīdzinieki un galvaspilsētas ciemiņi.
Nav noliedzama Tautas partiju (TP) pārstāvošās kultūras ministres Helēnas Demakovas diezgan fanātiskā un bieži vien sekmīgā rosīšanās savā lauciņā, burtiski izcīnot finansējumu līdz šim novārtā pamestajai jomai. Tajā pašā laikā no ne mazāk fanātiskiem kultūrdzīves rūpētājiem ārpus galvaspilsētas nācies dzirdēt, ka viņa, aizrāvusies ar elitārās mākslas aizstāvību, aizmirsusi, ka arī citur vajadzības nebūt nav mazākas. Protams, var atsaukties uz teicienu “Kod kurā pirkstā gribi, sāpēs visi”. Tikai šādā situācijā diez vai par jēdzīgām iespējams dēvēt metodes un argumentus, pie kuriem ķērusies Demakovas kundze līdz ar pārējiem partijas aktīvistiem. Negribas arī piekrist kāda spalvasbrāļa rakstītajam, ka “vienmēr atrodas “ņerkstekļi”, kuriem spožās nākotnes vīzijas šķiet par dārgu” un “vajadzīga ministre, kurai acīs mirdz fanātiskas uguntiņas, kas neļauj trūkumā dzīvojošo bibliotekāru žēlabām pārmākt gaišo nākotnes vīziju”.
Ja kā vienīgais arguments tiek piesaukts tas, ka vieni ir gaišie lāčplēši, laimdotas un spīdolas, bet pārējie melnie bruņinieki un kangari, par kaut kādu politisko kultūru nevajadzētu pat iepīkstēties. Starp citu, apzīmējumu “ņerkstekļi” pirmais pamanījās izmantot nu jau bijušais TP ministrs, ar to norādīdams, ka nav ko čīkstēt, kad īstie runasvīri zina, kas un kā jādara. Godīgi sakot, ja viss, ko sadarījusi TP, būtu tik svēts un nevainīgs, varbūt viņu agresīvi bīdītajiem projektiem neviens nepretotos. Atceroties daža laba šīs partijas “ierindas biedra” teju izdevušos biznesa plānu par trejkāršu cenu digitalizēt visu Latviju vai viena TP biedra “negaidīto” priekšlikumu izdarīt grozījumus azartspēļu likumā, pēc kuriem spēļu zāles sadīga pastiprinātā režīmā, māc zināmas šaubas. Iespējams, tās ir tikai mūsu mentalitātes sakāpinātās emocijas, kas līdzcilvēkā vairāk saskata blēdi nekā apzinīgu darbarūķi. Tāpēc vēl jo vairāk lietai par labu nenāks ministres brēcieni un draudi, ja cerētais neiet cauri.
