Priekšvēlēšanu cīņu karstumā vispārējās jautrības radīšanai tiek liktas lietā arī pavisam, maigi sakot, netradicionālas metodes.
Priekšvēlēšanu cīņu karstumā vispārējās jautrības radīšanai tiek liktas lietā arī pavisam, maigi sakot, netradicionālas metodes. Latvijas Zemnieku savienībai uzradušies dubultnieki – Latviešu zemnieku savienība, kas pamanījusies piemeklēt arī vārda un uzvārda brāli Latvijas Zemnieku savienības saraksta kandidātam numur 1, pašreizējam Latvijas Unibankas Jelgavas filiāles vadītājam Andrim Rāviņam. Izdevies tas viņiem apbrīnojami precīzi – abi kandidāti dzimuši 1955. gadā un olimpiskajā 1980. gadā abi saņēmuši augstākās izglītības diplomus pašreizējā LLU. Ar šādu soli Latviešu zemnieku savienība pagaidām pretendē uz asprātīgākās partijas statusu, taču jāšaubās, vai tai izdosies gūt panākumus vietējās politikas laukā. Tomēr šo «sakritību» var uzskatīt tikai par pirmo pārsteigumu priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Noteikti sekos arī citi, taču, šādi turpinot, visvairāk «pa sitienam» patlaban atrodas sociāldemokrāti, kuru saraksta galvgalī esošajam Jānim Bērziņam, šķiet, vārda un uzvārda brāli atrast ir vieglāk par vieglu. Vārdu sakot tas, ko jaunie krievi mēdz dēvēt par «hohmu», bet jaunie latvieši – par «sviestu», turpināsies, jo jebkura publicitāte ir publicitāte. Tāds nu reiz ir tas postmodernisma laikmets.
Priekšvēlēšanu kaislību apmātībā aizritēja arī ceturtdienas Jelgavas Domes sēde, kurā pašreizējie Domes deputāti atkal ļāvās atgriezties pie sava vecā labā stila – runāt ilgi par sīkumiem un ļoti
īsi – par nopietnām lietām. Lai arī smaidi daudzu deputātu sejās nedzisa ne mirkli, šoreiz nekādi nevarēja iztikt bez savstarpējās «apriešanās», cenšoties saskatīt viena vai otra deputāta sacītajā priekšvēlēšanu patosu. Vienā ziņā jelgavniekus var apsveikt – ir tikai janvāra beigas, bet pilsētai jau ir apstiprināts budžets. Lai arī izdevumi neparedzētajiem gadījumiem strauji sarukuši, pirms vēl neviens šāds gadījums (Dievs, pasargi!) nav noticis un uzņēmējdarbības veicināšanai atvēlēta gaužām niecīga summa – tikai 25 tūkstoši latu –, tomēr pašvaldības izpildvara ir pacentusies dažās jomās piesaistīt līdzekļus no malas, un tas jau sāk izskatīties pēc progresa.
Arī konceptuālā izšķiršanās par Jelgavas Siltumtīklu uzņēmuma (STU), kas jau ir reorganizēts par akciju sabiedrību, akciju kontrolpaketes pārdošanu potenciālajam investoram neapšaubāmi ir nozīmīgs notikums. Šķiet, pašlaik tā ir vienīgā reālā iespēja atrisināt samilzušo problēmu, jo uzņēmuma bankrots nav izdevīgs jelgavniekiem un daudziem vietējiem uzņēmumiem, bet mierizlīguma iespējas ir visai nereālas. Protams, 9,5 miljoni latu par 51% STU akciju ir nereāla summa. Varēs priecāties, ja kāds samaksās 6 līdz 7 miljonus latu. Taču sabiedrību noteikti interesēs, kuri domnieki pēc akciju kontrolpaketes pārdošanas jaunajā akciju sabiedrībā pārstāvēs Jelgavas Domei atlikušos 49%. Gribas ļoti cerēt, ka tās nebūs kādam konkurējošam uzņēmumam pietuvinātas personas. Jāatzīmē, ka daudziem patērētājiem būs ļoti grūti orientēties potenciālā investora un Domes attiecībās, izskatās, ka arī dažiem pašreizējiem Domes deputātiem ir visai neskaidra vīzija par tām. Viņiem tomēr būtu šad un tad jāpārlasa likums «Par akciju sabiedrībām» vai arī Komerclikums, kas pavasarī vai, vēlākais, vasarā tomēr stāsies spēkā. Deputātiem laikam patīk tērēt laiku, diskutējot par elementāriem uzņēmējdarbības principiem, kurus, atvainojiet, šodien pārzina katrs vidusskolēns.
Protams, visaizraujošākā diskusija izraisījās par bēdīgi slavenajiem skulpturālajiem veidojumiem Driksas tilta galā. Šķiet, apgalvojumu, ka šīs statujas veicinās tūristu pieplūdumu Jelgavā, nevar nosaukt citādi kā par anekdotisku. Pilsētas galvenais arhitekts Kaspars Riekstiņš gan sola, ka uz šogad remontējamā Lielupes tilta skulptūru vairs nebūšot. Un arī jau uzstādītajām garantija esot tikai nieka 30 gadu, varbūt pat mazāk. Tātad – nav ko bēdāties deputātam Agrim Celmam, kas, pēc paša teiktā, pirmoreiz statujas redzēdams, esot gandrīz iebraucis Driksā. Viss būs labi, tikai tie pirmie 30 gadi tā grūtāk…
