Automašīnas iegāde ir atbildīgs darbs. Jaunais pircējs – vēl jo vairāk, ja nav speciālists, – nedrīkst paļauties tikai uz auto vizuālo izskatu un gūtajām izjūtām pēc neilga izmēģinājuma brauciena.
Automašīnas iegāde ir atbildīgs darbs. Jaunais pircējs – vēl jo vairāk, ja nav speciālists, – nedrīkst paļauties tikai uz auto vizuālo izskatu un gūtajām izjūtām pēc neilga izmēģinājuma brauciena. Vislabāk, ja mašīnas testēšanā piedalās arī pircējam uzticams cilvēks, kas šajā jomā uzskatāms par speciālistu. Tagad Kārlis Bērziņš uzsver, ka vairāk ieklausīsies draugu ieteikumos, jo pēdējais pirkums, izmaksājis pārāk dārgi.
«Aizvadītā gada aprīlī nolēmu meitai iegādāties automašīnu. Par pirkšanas vietu izvēlējos Gvido Stalidzāna uzņēmumu «Auto J.S.», kas nodarbojas gan ar automašīnu tirdzniecību, gan ar to remontu. «Autoplacī» izvēlējāmies 1996. gada automašīnu «Ford Fiesta» – to rekomendēja arī pats G.Stalidzāns. Mašīnai bija apskaužami labs noskrējiens – 62 tūkstoši kilometru. Tā kā G.Stalidzāns pārliecinoši stāstīja, ka mašīnas Vācijā pērkot no kāda vīrieša, ko sen pazīstot, šim noskrējienam noticēju. Vēl jo vairāk tādēļ, ka tirgotājs solīja pusgada garantiju. Tā arī piekritu to meitai nopirkt par 3889 dolāriem,» atceras K.Bērziņš.
Taču jau pēc nedēļas mašīna sākusi «niķoties» – neparasti ātri zuda motoreļļa, neslēdzās piektais ātrums un atpakaļgaita. Pēc mēnesi ilgas ekspluatēšanas K.Bērziņš kopā ar meitu nolēma auto aizbraukt uz «Auto J.S.», lai to parādītu speciālistiem. Mašīnai tika konstatētas vairākas kļūmes, kuru novēršanai to uz nedēļu vajadzēja atstāt servisā.
«Speciālisti it kā kaut ko mašīnai darīja, tomēr kļūmes tā arī netika novērstas. Par šo remontu mums nebija jāmaksā, tomēr jau jūnijā auto atkal bija jābrauc uz servisu. Šoreiz rēķins bija desmit latu. Taču problēmas turpinājās, un jūlijā braucām jau uz trešo remontu. Toreiz vēlējos, lai automehāniķi atver dzinēju un vainu meklē tajā, tomēr G.Stalidzāns norādīja, ka jaunus dzinējus nav labi taisīt vaļā un ka eļļas zudumu var novērst arī ar vārstu blīvgredzenu nomaiņu. Ļāvos pierunāties. Toreiz «Ford» servisā nostāvēja gandrīz mēnesi, un pēc tā saņēmām 107 latu lielu rēķinu, kurā bija iekļauta maksa gan par vārstu blīvslēgu, gan arī par ātrumkārbas pārslēdzējdakšiņas nomaiņu. Patiešām cerēju, ka pēc šā remonta auto beidzot vairs neradīs raizes, tomēr man iznāca vilties. Motora eļļa kā zuda, tā arī turpināja zust, un septembra vidū auto jau ceturto reizi tika vests uz servisu. Šoreiz pastāvēju uz motora atvēršanu. Tajā mirklī visiem kļuva skaidrs, ka šis dzinējs jau iepriekš ir remontēts un noteikti nav tik mazlietots, kā pārdevējs bija sacījis,» stāsta K.Bērziņš.
Turpinot viņš atceras: «Eļļas gredzeni bija pamatīgi iedeguši, bet kompresijas gredzeniem atstarpes bija 0,6 līdz 0,7 milimetru lielas, kas, pēc daudzu speciālistu domām, norāda, ka mašīna ir nobraukta ievērojami vairāk, nekā apgalvoja tās pārdevējs. Tomēr G.Stalidzāns atteicās atzīties mānīšanā. Neraugoties uz pārsteidzošo atklājumu pēc motora atvēršanas, mašīnas remonts turpinājās. Es pirku dažādas detaļas, līdz beidzot motoru varēja salikt kopā. Tomēr nu no dzinēja nāca nelabi trokšņi. Tūdaļ motors atkal tika atvērts, un nu atklājās kas pavisam nepatīkams – mašīna no Vācijas atdzīta ar «nobrukušu» motoru un tepat Latvijā kloķvārpstas kakliņš ticis pavirši un nepareizi uzmetināts – tā, lai mašīna labi «izklausītos» pārdošanas momentā. Piedāvāju G.Stalidzānam vairākas izejas no nepatīkamās situācijas – atdot man atpakaļ par mašīnu un remontiem samaksāto naudu; kārtīgi saremontēt «Forda» kloķa-klaņa mehānismu; apmainīt auto pret analogu,» tā K.Bērziņš.
Pirmajā brīdī G.Stalidzāns no šādiem risinājumiem esot atteicies, tomēr pēc dažām dienām piedāvājis «Ford» nomainīt pret «Mazdu 121». Tā tāpat bija ražota 1996. gadā un uzrādīja 72 tūkstošu lielu nobraukumu, taču bija iepriekš avarējusi un negadījuma bojājumi vēl nebija novērsti.
«Oktobra sākumā G.Stalidzāns man solīja mašīnu trīs nedēļu laikā saremontēt, tomēr pagāja divi mēneši, bet «Mazdas» labošana pat netika sākta. Katru nedēļu G.Stalidzānam zvanīju, līdz decembra sākumā viņš man pavēstīja, ka šis auto esot dārgāks par «Ford», un finansiālo sarežģījumu dēļ lūdza, lai par mašīnas remontu samaksāju es. Decembrī «Mazda» beidzot tika izbuktēta un pēc pāris nedēļām arī nokrāsota. Iespēja krāsu nopulēt gan servisā neesot bijusi, un man pašam vajadzēja meklēt meistaru, kas šo darbu izdara. Zaudējis cerības par G.Stalidzāna godaprātu, pats sagatavoju auto tehniskajai apskatei un noformēju visus nepieciešamos dokumentus tā reģistrēšanai. Taču mašīnu biju spiests paņemt bez labo durvju gumijas moldinga, priekšējā bufera gumijas moldingiem un ar bojātu dekoratīvo radiatora resti. Turklāt mašīnas panelī nepārstāja mirgot «airbag» (gaisa spilvena) lampiņa. Šos defektus pārdevējs solījās novērst dažu nedēļu laikā, tomēr nu jau pagājuši vairāki mēneši, bet lampiņa kā mirgoja, tā arī mirgo. G.Stalidzāns ar savām darbībām man radījis 959 latus lielu zaudējumu – šī nauda iztērēta dažādu detaļu pirkšanai un remontēšanai,» norāda K.Bērziņš.
Otras puses viedoklis
Telefonsarunā ar «Ziņām» Gvido Stalidzāns tūdaļ atzina, ka lieliski atceroties Kārli Bērziņu, kas gandrīz gadu terorizējis viņu, viņa darbiniekus un nevēlamu satraukumu radījis arī viņa sievai, kas patlaban ir mātes cerībās.
«Šis cilvēks ir bijušais deputāts un uzskata, ka drīkst darīt visu, ko vien grib. Patlaban viņš ar draudiem un meliem ir nolēmis izspiest naudu. K.Bērziņš nepirka jaunu automašīnu, turklāt minēto «Ford» viņam neviens neuzspieda – viņš pats brīvprātīgi un patstāvīgi to izvēlējās. Viņš, pareizāk sakot, viņa meita, ar iegādāto mašīnu nobrauca trīs mēnešus, bet, kad parādījās defekti, cenšas vainu novelt uz mums. Visiem ir zināms, ka katra mašīna kalpo tik labi, cik labi tā tiek braukta. K.Bērziņa meita pati atzinās, ka pārkarsējusi motoru. Mēs pēc savas iniciatīvas un godaprāta nācām K.Bērziņam pretim un veicām mašīnas remontu uz uzņēmuma rēķina. Taču sagadījās tā, ka laikā, kad «Ford» tika atdzīts uz servisu, man bija atvaļinājums, kura laikā devos ceļojumā uz ārzemēm. K.Bērziņš šajā periodā vairākkārt nāca uz servisu un draudēja maniem darbiniekiem. Protams, viņi nolēma gaidīt, līdz atbraukšu atpakaļ. Kad atklājās motora defekts, man nebija iebildumu mašīnu samainīt pret citu. Taču arī šajā gadījumā K.Bērziņš uzvedās nesaprātīgi un agresīvi. Nevienu mirkli neesmu apgalvojis, ka trīs nedēļu laikā viņam bojāto mašīnu pilnībā saremontēšu. Es tikai teicu: ja vien būtu nauda, avārijā gūtos defektus varētu novērst trīs nedēļu laikā. Tā kā šie notikumi risinājās gada beigās, man bija arī svarīgākas lietas, kurās ieguldīt naudu. Vienmēr esmu palīdzējis saviem klientiem un nekad neesmu centies pārdot «beigtas» mašīnas. Man šāds netīrs bizness nav vajadzīgs. Cilvēki mani pazīst un man uzticas, un tā ir pati labākā reklāma.
Šī ir pirmā reize, kad man ir darīšana ar šādu klientu. Radusies pārliecība, ka K.Bērziņš vēlējās izspiest naudu un uzskatīja, ka no mana uzņēmuma to visvieglāk varēs izdarīt. Laikam jau latvietis tiešām ir skaudīgs un viņam nepatīk noraudzīties cita veiksmēs.»
