Vai tad Latvija nav īsta labklājības valsts? Lai arī pēc vietējās nozīmes cūku rakumu joslas, ko formāli dēvē par vietējās nozīmes ceļiem, vai pensionāriem likteņa un valdības atvēlētā pabiru minimuma tā nebūt nevarētu sacīt, ir mums pazīmes, kas liecina, ka valsts ir krietni «biezāka», nekā spējam iedomāties.Kā gan citādi uztvert Valsts kontroles (VK) atklāto, ka pilnīgā nevērībā atstāti valstij un pašvaldībām piederoši īpašumi «tikai» nepilna pusmiljarda vērtē? Tas jau nekas, ka šādi formāli «gaisā karināti» īpašumi to faktiskajiem īpašniekiem nekādu labumu neienes. Kas ar tiem notiek un kam šāds «bardaks» izdevīgs, var tikai nojaust. Bez šāda daudzmiljonu «farsa» VK saskatījusi arī tādas ekstravagances kā krustām šķērsām dāsni prēmētu ierēdņu metienu. Savukārt premjers Ivars Godmanis uz šā fona nekautrējoties «pasūtījis» lielāku algu kārotājus pie saviem bosiem – policijas vadības, slimnīcu un skolu direktoriem. Sak, lai nu priekšnieki upurē visus jauna aprīkojuma iegādes plānus, «rok» latus no iekšējām rezervēm un vieglu roku atsviež noēšanai. Var jau klārēt, ka ārējie līdzekļi pieejami tikai no ietaupījumiem, var «pārfutbolēt» valdības problēmas citiem – grozieties, kā gribat, taču pagrūti atcerēties kaut vienu reizi, kad no «ietaupījumiem un iekšējām rezervēm» meklēti līdzekļi valdības autoparka papildināšanai un līdzīgām vajadzībām.Jāsecina, ka paša pirms gadu mijas sacīto – «sabiedrības viedoklī ir jāieklausās» – premjers jau paguvis piemirst. Ņemot vērā šādu attieksmi, sagaidāms, ka nesenie protesti nebūs bijuši ne vērienīgākie, ne pēdējie…
