Pēc daudziem atzinības rakstiem un citiem apbalvojumiem par 16 gadu darbu Jelgavas Pašvaldības policijas priekšnieks Felikss Jasens saņēmis vēl vienu novērtējumu.
Pēc daudziem atzinības rakstiem un citiem apbalvojumiem par 16 gadu darbu Jelgavas Pašvaldības policijas priekšnieks Felikss Jasens saņēmis vēl vienu novērtējumu – spērienu pa ķermeņa jutīgāko vietu, tiesa, pēc paša vēlēšanās, lai gan runas klīst dažādas, piemēram, ka Dome beidzot atradusi iemeslu atbrīvoties no gana neērtā likumsargu priekšnieka, kas nereti mēdzis rādīt zobus pašvaldības virzienā.
Diezgan problemātiski ir analizēt Domes komisijas Pašvaldības policijas darba organizācijā atklātās nepilnības, jo šīs ziņas nezināmu iemeslu dēļ kļuvušas par ierobežotas pieejamības informāciju, līdz ar to neizdzēšot šaubu ēnu par notiekošā pamatotību. Gandrīz vai esam izveidojuši savu “loskutoviādi”, tiesa, savstarpējie ķīviņi nav izvērtušies tik asi un publiski kā premjera Aigara Kalvīša un KNAB priekšnieka Alekseja Loskutova gadījumā, bet varbūt tā ir vien veikli safrabicēta ilūzija, kas radīta kaut kādu mērķu sasniegšanai.
Nevar, protams, aizstāvēt policijas priekšnieku, ja viņš, piemēram, nav darījis neko, lai sevis vadītajā iestādē ieviestu kaut kādu kārtību, taču negribas ticēt, ka šis ir tas gadījums. It sevišķi atmiņā uzpeld vēl pavisam nesen Valsts policijas priekšnieka Alda Lieljukša teiktais, ka Jelgavas Pašvaldības policija ir spēks, ar kuru jārēķinās, un arī liels atbalsts kolēģiem no valsts dienesta.
Nenoliedzami, šajā likumsargājošajā institūcijā ir darbinieki, kas ar priekšnieka veikumu nebija apmierināti, bet atradās arī tādi, kuriem viņa stingrā, varbūt nedaudz diktatoriskā roka tīri labi gāja pie dūšas. Bez darvas piles – lielākas vai mazākas – nevar iztikt neviena medus muca, un ar to jau, šķiet, visi samierinājušies, tomēr bez konstruktīviem risinājumiem situācijas uzlabojumi nav gaidāmi.
Gribot negribot rodas vēlēšanās vilkt paralēles ar SIA “Jelgavas Nekustamā īpašuma pārvalde” nepamatoto rēķinu lietu, pēc kuras viss beidzās tikai ar mēra pirksta pakratīšanu. Šīs iestādes vadītājam ar tā neadekvāto rīcību pilsētas tēlam nodarītais kaitējums nešķita tik būtisks, lai viņš rīkotos līdzīgi kā F.Jasens un uzrakstītu atlūgumu, bet daudz patīkamāk šķita doties trīs nedēļu atvaļinājumā, lai atpūtinātu pārslogotās smadzenes.
Nav gribēšanas vēl ilgāk diskutēt kategorijās “vainīgs – nevainīgs”, “godīgs – negodīgs”, bet, pārcilājot nedaudz iesmakušās segas, rodas vēlme atrast to zirni, kas ilgstoši spiedis sānus. Pat ja instrukcijas par darba organizēšanu bija nepilnīgas un darbiniekiem netika klāstīts, ka sist cilvēkus ir slikti, cik degradētam jābūt personas prātam, lai bez redzama iemesla laistu lietā rokas, kājas un nezin kādus papildlīdzekļus, tādējādi vardarbīgi izdzēšot cilvēka dzīvību. Drīzāk jārunā par kadru komplektēšanas iespējām, jo rinda ar strādāt gribētājiem nestāv ne pie vienas tiesībsargājošās institūcijas durvīm. Tas, protams, atkal ir algu jautājums, kas šajā gadījumā ir Domes kompetencē, un nav normāli, ja liela daļa pašvaldības aģentūrās strādājošo ar darba laiku līdz pulksten pieciem vakarā saņem lielāku summu par krietni vairāk psiholoģiski un fiziski nodarbinātajiem policistiem. Turklāt arī telpas tikai tagad sāk iegūt kaut cik pieklājīga paskata aprises. Ne velti mēdz teikt, ka nebarots suns pat saimniekam rokā iekodīs, bet Domes piešķirtā putras bļoda, lai gan vērojams būtisks kāpums, absolūtajos skaitļos tik un tā ir pārāk šķidra.
