Amatpersonas noliedz, ka devušas norādījumus nošaut suņus, kas bijuši kontaktā ar trakumsērgu slimo vilku.
Amatpersonas noliedz, ka devušas norādījumus nošaut suņus, kas bijuši kontaktā ar trakumsērgu slimo vilku.Juristi uzskata, ka vairāku suņu nošaušana pēc tam, kad Glūdas pagastā tika atklāts ar trakumsērgu slims vilks, bijusi nehumāna rīcība. Vienlaicīgi pierādījies, ka nav kārtības mājdzīvnieku uzskaitē un vakcinācijā.
“Ziņas” jau informēja, ka februāra sākumā Glūdas pagastā tika nonāvēts klaiņojošs vilks, kuram vēlāk pārbaudē Nacionālajā diagnostikas centrā konstatēta trakumsērga. Pēc redakcijas rīcībā esošajām ziņām, vietējie mednieki jau nošāvuši vismaz četrus vairākiem saimniekiem piederošus suņus, kas bijuši kontaktā ar slimo meža zvēru.
Juridiskā biroja SIA “AB Grupa” juriste Inese Bāra atzīst, ka rajona padomes rīkojumā pareizi bijusi norādīta nepieciešamība eitanizēt nevakcinētus dzīvniekus, kas bijuši tiešā kontaktā ar slimo vilku. Viņa arī uzsver, ka Dzīvnieku aizsardzības likuma 1. pantā eitanāzija definēta kā “nesāpīga nogalināšana”. Savukārt likuma 52. pantā noteikts, ka tam izmanto zāļu līdzekļus, kas izraisa tūlītēju un neatgriezenisku samaņas zudumu un nāvi. Līdz ar to nošaušana nav humāns veids, kā nonāvēt dzīvniekus.
Kas deva rīkojumu?
Amatpersonas, kas iesaistītas minētajā gadījumā, noliedz, ka būtu devušas rīkojumu suņus nošaut. Pārtikas un veterinārā dienesta Jelgavas pārvaldes vadītājs Arnolds Žilvinskis uzver, ka rīkojums nav nācis no viņa, vienlaicīgi atzīstot, ka eitanāzija lauku iedzīvotājiem varētu būt pārāk dārga, jo izmaksā no 10 līdz 20 latiem.
Savukārt Glūdas pagasta padomes priekšsēdētāja Lauma Kalvāne skaidro, ka telefonisku rīkojumu par kontaktā ar slimo vilku bijušo dzīvnieku nošaušanu pagasta izpilddirektoram devis tieši A.Žilvinskis, jo 6. februārī pa faksu izsūtīto rajona padomes rīkojumu viņa saņēmusi tikai 11. februārī.
Nav skaidra rīcības plāna
Pēc L.Kalvānes sacītā, viņu un pagasta veterinārārsta rīcība šajā gadījumā bijusi “kad uguns jau ir pakulās”. Proti, neviens nav bijis gatavs eitanāzijai vai iespējami inficēto dzīvnieku drošai izolācijai.
“Šis gadījums vēlreiz pierāda, ka savulaik mūsu izteiktā prasība iekļaut rajona padomes ārkārtas komisijas sastāvā mūsdienu likumdošanas prasības pārzinošu veterinārārstu bijusi pamatota,” viņa uzsver. Valsts mērogā esot arī jādomā par šādu pasākumu finansēšanu un organizēšanu.
Juriste I.Bāra, kas specializējusies dzīvnieku aizsardzībā, pauž, ka diemžēl suņu un kaķu šaušana bieži vien ir patvaļīga un nekontrolējama viena iemesla dēļ – valstī nav vienotas mājas dzīvnieku reģistrācijas kārtības. Bet atsevišķās pašvaldībās īstenotā suņu reģistrācija un kaķu uzskaite pierādījusi savu neefektivitāti.
Jāpiebilst, ka pagājušajā gadā valsts sekretāru sanāksmē tika izsludināts Ministru kabineta noteikumu projekts par mājas dzīvnieku reģistrācijas kārtību, un tas pašlaik iesniegts Valsts kancelejā galējā redakcijā. Plānots, ka šie noteikumi stāsies spēkā ar 2009. gada 1. janvāri. Saskaņā ar tiem visi Latvijā mītošie suņi būs pakļaujami obligātai reģistrācijai un apzīmēšanai ar mikroshēmu par valsts budžeta līdzekļiem.
