Cilvēks ar nolaistām biksēm nejūtas ērti. Vislabāk būtu tās kārtīgi uzvilkt vai sliktākajā gadījumā – drosmīgi novilkt, lai jau pasaule redz dabisko plikumu.
Cilvēks ar nolaistām biksēm nejūtas ērti. Vislabāk būtu tās kārtīgi uzvilkt vai sliktākajā gadījumā – drosmīgi novilkt, lai jau pasaule redz dabisko plikumu. Tomēr reizumis dažiem izvēle rada grūtības: ja vilks vien tālāk virsū, knapajam apģērba gabalam var pārplīst vīles, savukārt kailumā atzīties kauns.
«Latvijas kuģniecības» trešās privatizācijas neveiksme līdzīgās šaubās iedzinusi gan privatizētājus, gan politiķus. Pašiem sev sist uz pleca nav par ko, bet atzīt savas kļūdas pie mums nav pieņemts. Tagad notiek īsta stīvēšanās vainīgo meklēšanā. (Kārtējais) ekonomikas ministrs Aigars Kalvītis (kārtējo reizi) nesaprotas ar Privatizācijas aģentūras (nemainīgo) šefu Jāni Nagli. «Latvijas kuģniecības» privatizācijas procesa konsultanti (gudrie no Rietumiem un pašmāju apveltītie) nonāk pretrunā: vieni pastāv pie tā, «LK» jau «gandrīz» privatizēta, jāatrod vienīgi iespēja garantēt pieteikušās konkrētā (rūpīgi noklusētā) privatizētāja (vēl neiemaksāto) piecu miljonu latu drošības naudas drošumu, lai pretendents līdz galam izpildītu visus valdības apstiprinātos noteikumus; otri pauž viedokli, ka pašreizējā situācija (tas ir, nenotikusī privatizācija) esot «loģisks process», tādā veidā netieši norādot, ka labāk nedomāt par jauniem noteikumiem un arī jaunus pretendentus nemeklēt, bet gan turpināt kaulēšanos ar jau zināmajiem. Par to, ka bikses tik ilgi raustītas augšup, lejup, neapmierināta ir Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kas pa savas pils logu labi redz, ka bikses joprojām ir pusmastā.
Kopš aprīļa beigām, kad beidzās PA pasludinātais «LK» privatizācijas trešais raunds, arvien pārliecinošāk skan rožainas intonācijas par to, ka varbūt vispār viss jāatstāj, kā ir, respektīvi, kuģniecība jāatstāj Latvijas valsts īpašumā. Viens no šāda uzskata paudējiem (bet ne bravūrīgiem aizstāvjiem) ir «LK» šefs Andris Kļaviņš. Viņš min, ka pietiktu vien ar to, lai valdība netraucētu, lai – tikai par pašu līdzekļiem, neprasot no valsts ne santīma, ne stipru garantiju kredītiem – ar kuģniecības rīcībā esošiem aptuveni 50 miljoniem latu pietiktu, lai jau pēc trīs līdz pieciem gadiem pilnībā atjaunotu kuģniecības floti, kas pretējā gadījumā tikpat ilgā laikā tiktāl zaudēs savu vērtību, ka patiešām būs sviestmaizes vērta. Ja kuģniecību atstātu neprivatizētu, būtu masti, kuros plīvot Latvijas karogam, daudz mastu: LK ir viena no pasaulē lielākajām tankkuģu flotēm, nerēķinot citus kuģus. Ja tomēr LK kādreiz puslīdz sekmīgi privatizēs – kuģniecībai kopumā mūsu valsts karogs būs jānolaiž pusmastā kā sēru zīme par pagājušo labklājību, jo grūti prognozēt, ar kādiem karogiem kuģos pagaidām vēl mūsējās flotes kuģi.
Grūti izšķirties, ko ar tām sasodītajām biksēm darīt. Turklāt – ne tikai LK sakarā. Teju trīs gadi jau apritējuši, kopš «privatizēta» Ķemeru sanatorija. Lai gan jaunais īpašnieks apgalvo, ka tajā investēti trīs miljoni latu, pat ar lukturi dienā nav salūkojams, kur gan šāda summa varētu būt ieguldīta, ja nu vienīgi – iemesta kādā sēravotā, kā mēdz sacīt – uzņēmēja veiksmei. Citādi kādreiz Eiropā modernākajā kūrmājā viss liecina par bezgalīgu postu un pamestību; ja investīciju «piešprices» arī turpmāk būs tikpat «dāsnas», ēka līdzīgi teiksmainajai Gaismas pilij nogrims līdz ar apkārtējo iedzīvotāju atmiņām par laikiem, kad Ķemeros ārstējās un savu naudu «atstāja» tūkstošiem cilvēku. Tāpēc tagad tiek domāts par to, lai Privatizācijas aģentūrā izveidotu tādu kā ātrās reaģēšanas vienību apstākļu noskaidrošanai Ķemeros. Apbrīnojama ir ierēdņu prasme vienmēr atrast sev garantēti atalgotu nodarbošanos!
Stīvēšanās, mīņāšanās uz vietas Latvijā kļuvusi tik pierasta praktiski visās jomās un nozarēs, ka kaut kādas pārmaiņas izraisa gluži vai izbailes: vai tik viss notiek pareizi? Piemēram, tieslietās pie mums valda tik konsekventa neizlēmība un «paijāšana», ka līdzīgi pēkšņam sprādzienam uztvērām spriedumu par trīs nacionālboļševiku atzīšanu par teroristiem ar visām izrietošajām sekām: maksimāli piemērojamo brīvības atņemšanu uz 15 gadiem. Puikām, kas ar «granātai līdzīgu priekšmetu» rokās bļaustījās Pēterbaznīcas tornī. Šajā gadījumā var teikt un moralizēt: mūsu valstiskuma apgānītājiem mācība jāsaņem. Bez šaubām. Bet vai tādā gadījumā nodarījumam adekvāta mācība nebūtu piemērojama par daudz reālākiem nodarījumiem? Narkomāns ar automašīnu ietriecas ļaužu pūlī, laupīdams daudzas dzīvības, – viņam tikai padraud ar pirkstiņu. Tiek nolaupīti miljoni latu – vainīgos gadiem nesekmīgi tikai meklē.
Grūti virzīties uz priekšu, ja pastāvīgi šļūk nost bikses. Arī atpakaļ netiek. Tāpēc atliek vienīgi pierastā mīcīšanās uz vietas – gandrīz visās jomās un nozarēs.
