Uzņēmumā «Mežrozīte» viss sagatavots, lai pēc iekārtu un agregātu pieslēgšanas palielinātu sākotnēji plānoto jaudu un mēnesī saražotu 1000 tonnu biodegvielas.
Uzņēmumā “Mežrozīte” viss sagatavots, lai pēc iekārtu un agregātu pieslēgšanas palielinātu sākotnēji plānoto jaudu un mēnesī saražotu 1000 tonnu biodegvielas. Tas varētu notikt nākamajā mēnesī. Pilnvērtīgai darbībai nepieciešams likums par obligāto biodegvielas piejaukumu fosilajai degvielai.
Pirmajā darbības gadā pērn biodegvielas uzņēmumā Ozolnieku novada Cenu pagastā saražots 2400 tonnu biodīzeļdegvielas. Tas darbību sāka aprīļa sākumā, un pirmajos trīs mēnešos tapa 350 tonnu biodīzeļa, bet otrajā pusgadā strādāja uz pilnu jaudu un saražoja 2050 tonnu, stāsta uzņēmuma ražošanas vadītājs Dainis Laugalis.
Cer uz kvotu palielinājumu
Šogad SIA “Mežrozīte” atbilstoši piešķirtajām kvotām jau pirmajā pusgadā var saražot 4000 tonnu, lielākam produkcijas apjomam subsīdijas nav piešķirtas, lai gan jaudu iespējams palielināt līdz 10 000 tonnu gadā. D.Laugalis atzīst, ka pērn nav īstenota viena prasība – 70 procentu apjomā izpildīts kvotu limits, pietrūka 300 – 400 kubikmetru produkcijas. Tas tāpēc, ka pirmajos darbības mēnešos objektīvu apstākļu dēļ neizdevās sasniegt paredzētos tempus. Līdz ar to šā gada sākumā kvotas palielinājumu uzņēmums neieguva. “Mežrozītē” cer, ka situācija mainīsies un kvotu apmēru pārskatīs vēl šogad, jo biodegviela valstī nepieciešama un kvotas ir brīvas.
“Ja nepiešķirs lielāku finansiāli atbalstāmo kvotu, ņemot vērā pašreizējās degvielas cenas un ievērojamās izejvielu izmaksas, biodegvielas ražošana citos apmēros bez subsīdijām ir gandrīz neiespējama,” pauž D.Laugalis. Līdzīgā situācijā ir Daugavpils ražotne “Mamas D”.
Patērē mazāk, nekā saražo
Ekonomikas ministrijas apkopotie dati liecina, ka trīs biodegvielas uzņēmumi – “Delta Rīga”, “Mežrozīte” un “Mamas D” – pērn saražojuši nedaudz pāri diviem procentiem biodegvielas no kopējā degvielas apjoma, bet patēriņš svārstās tikai ap pusprocentu. “It kā saražojam, bet atjaunojamos resursus mūsu valstī nelieto.” Biodegvielas uzņēmumi uzskata, ka Latvijā beidzot nepieciešams pieņemt likumu par obligāto biodīzeļa piejaukumu fosilajai degvielai, kā tas ir kaimiņiem, piemēram, Lietuvā.
Tie var nebūt sākotnēji plānotie pieci procenti (šādu piejaukumu iespējams izmantot jebkurai automašīnai, to pat nejūt), pietiktu kaut ar diviem. Pie pašreizējās sabiedrības attieksmes simtprocentīgas biodīzeļdegvielas pārdošanas apjomus kāpināt nav iespējams – tā nav pietiekami informēta. Pārdodot tīru biodegvielu, prasības ieviešana izmantot atjaunojamos resursus ievilktos uz neskaitāmiem gadiem, jo biodīzeļa lietotāju loks palielinās lēnām. To neveicina arī pašreizējās cenas, ka dīzelis maksā tikai divus santīmus vairāk nekā biodegviela. Kad starpība svārstījās četri līdz seši santīmi, pieprasījums bija lielāks.
Nav piepildījušās kādreizējās prognozes, ka lieli biodegvielas patērētāji būs lauksaimnieki. Praksē tā diemžēl nenotiek. Proti, zemniekiem izdevīgāk izmantot fosilo degvielu un saņemt degvielas akcīzes nodokļa atmaksu. Tādējādi fosilā viņiem izmaksā lētāk un biodegviela nav finansiāli izdevīga.
Aizbildinājumi ir dažādi
Degvielas vairumtirgotāji par obligāto biodegvielas piejaukumu min dažādus attaisnojumus – norāda uz jaukšanas iekārtu dārdzību; pauž šaubas par vietējās biodegvielas kvalitāti. “Bet mūs pārbauda tik stingri kā nevienu citu,” saka “Mežrozītē”. Vairumtirgotāji arī bažījas, ka vietējie uzņēmumi nespēs saražot visu nepieciešamo. Jaudas, kad “Delta Rīga” un “Mamas D” mēnesī var saražot 600 tonnu katra, bet “Mežrozīte” – 1000 tonnu, tomēr ir pietiekamas. Taču likuma joprojām nav, un vietējie uzņēmumi izjūt zināmu nestabilitāti. Likums par obligāto biodegvielas piejaukumu sakārtotu daudzas lietas – ražotājiem būtu tirgus, tiktu nodrošināts biodegvielas izmantojums visos transporta līdzekļos, būtu izmantotas subsīdijas. Degvielas vairumtirgotāji varētu izmantot vietējo produkciju, kas būtu konkurētspējīga ar degvielu, kas ievesta no citām valstīm.
“Mežrozītē” atzīst, ka izveidojusies sekmīga sadarbība ar izejvielu piegādātājiem, kā arī pārdevējiem. Gandrīz visa produkcija pārdota tepat Latvijā, tikai viena 24 kubikmetru cisterna nogādāta Igaunijā. Pārējie uzņēmumi par izdevīgāku uzskata biodegvielu piegādāt ES dalībvalstīm. Situāciju, kad ražotāji saņem subsīdijas no valsts, bet produkciju izved, var vērtēt kā duālu.
Ar piedevu – mīnus 28 grādu salā
Lielākā daļa “Mežrozītē” tapušās biodegvielas realizēta vietējām noliktavām, pārējā – degvielas mazumtirgotājiem “OVI”, “Plus1”, degvielas uzpildes stacijām Bauskā, Līvbērzē un Cenās pie Rīgas apvedceļa. Līdz ar kalendārās ziemas sākumu, kaut arī aukstuma nebija, uzpildes stacijās tīrās biodegvielas pārdošana pārtraukta, lai gan atzīts, ka to var izmantot līdz 15 grādu salā. Biodegvielas tirdzniecība uzpildes stacijās varētu atsākties nākammēnes.
D.Laugalis atgādina – ražotnes atklāšanā Degvielas tirgotāju un ražotāju savienības prezidents Jevgeņijs Kisiels demonstrēja, ka biodīzeli iespējams lietot arī dzēriena vietā. “Ar šo žestu apgāzām baumas, ka tajā ietilpstošais metanols bojā dzinēju, degvielas piegādes sistēmas gumijas un citas sastāvdaļas. Biodīzelī metanola ir tikpat, cik degvīnā, tāpēc tā ir videi un cilvēka veselībai pilnīgi nekaitīga viela, augu eļļa, kurai atdalīts glicerīns,” skaidro D.Laugalis. Tomēr sabiedrība joprojām netiek pietiekami informēta par biodegvielas priekšrocībām, vairāk runā par negatīvo, tāpēc jāturpina šinī jomā strādāt un mainīt situāciju. “Mežrozītes” ražošanas vadītājs savai automašīnai “VW Passat” jau trešo gadu izmanto tikai tīru biodegvielu. Arī šoziem, lietojot “Infenium” firmas speciālās piedevas, kas ļauj šo degvielu izmantot līdz mīnus 28 grādu salā, tvertnē pildīta tikai biodegviela.
Obligātais biodegvielas piejaukums veicinātu lauksaimniecības attīstību un nodrošinātu darbu gan rapšu audzētājiem, gan eļļas spiestuvēm, gan citiem. Iecerēta programma, ka lauksaimnieki, kas audzēs enerģētiskās kultūras, par hektāru saņems 45 eiro. Šim nolūkam viņiem jānoslēdz attiecīgs līgums ar biodegvielas ražotājiem, kuri izgājuši atzīšanas procedūru. Plašāk ar modeļa darbību Zemkopības ministrija iesaistītās puses plāno iepazīstināt tuvākajās nedēļās. Tas varētu samazināt rapša iepirkuma cenu. Taču, kā modelis tiks ieviests dzīvē, rādīs ikdiena.
