Attīstītajās pasaules un Eiropas Savienības valstīs ar katru gadu palielinās pieprasījums pēc bioloģiski ražotiem produktiem. Cilvēki saprot, ka tā ir dabīga, tāpēc piemērota pārtika, kaut dārgāka par intensīvi saražoto, jo tiek ieguldīts vairāk darba.
Attīstītajās pasaules un Eiropas Savienības valstīs ar katru gadu palielinās pieprasījums pēc bioloģiski ražotiem produktiem. Cilvēki saprot, ka tā ir dabīga, tāpēc piemērota pārtika, kaut dārgāka par intensīvi saražoto, jo tiek ieguldīts vairāk darba. Latvijā pagaidām šo produktu pieprasījums lielāks ir galvaspilsētā. Taču arī citviet ļaudis gatavi mainīt ēšanas paradumus.
Zemnieku saimniecība, kas Zemgalē ražo bioloģisko medu, bišu produktus, aktīvi iesaistās to popularizēšanas pasākumos – izstādēs, gadatirgos –, ir Bauskas rajona Iecavas novada “Bites”. Tur, ieguldot nesavtīgas pūles, strādā Arnis Melderis. Aicinājām pieredzējušo bitenieku pastāstīt par veiksmēm, iecerēm, arī grūtībām, darbojoties šajā jomā.
Vides nozīme bioloģisku produktu ražošanā
Arnis jau vairāk nekā 25 gadus nodarbojas ar biškopību. Kad sākās privatizācijas laiki, iegādājās 6,8 hektārus zemes. Ar to saimniekošanai pilnīgi pietiekot. Viņš ļauj tur plesties dabiskām pļavām, neko speciāli nesējot, jo patīk čaklos kukainīšus izvadāt pa mežiem. “Bija laiks, kad sēju, piemēram, bišu amoliņu, taču, ja augsnē kā trūkst, ziedi nemedo un ieguldītais darbs bijis veltīgs. Vienā novietnē desmit saimēm pietiek ar dabiskajām pļavām, medus tāpat ir gana,” pieredzē dalās Arnis.
“Arvien grūtāk nodarboties ar bioloģisko biškopību, jo rapsis vēršas plašumā. Noteikumi paredz, ka bišu saimes nedrīkst atrasties tuvāk par trīs kilometriem no konvencionāli audzētas kultūras, kas zied un tiek apstrādāta ar ķīmiju. Pagaidām drauds bioloģiskajai biškopībai ir tieši minētā kultūra,” atklāj Arnis un teic, ka Zālītes ciemā arī bagātīgi zied virši, bet to medu nekad nav gadījies ievākt. Biškopis pauž – saimes izvieto vietās, kur ir ekoloģiski tīra vide, taču ne visur virši medo, tāpēc bišu saimes ved uz Ādažiem, jo tur vērtīgo produktu var ievākt katru gadu.
Nejaušība vai likumsakarība
A.Melderis pievērsās biškopībai pavisam nejauši. “Esmu bijušais jelgavnieks, pabeidzis skolu, nolēmu turpināt mācības Vecbebru sovhoztehnikumā, nospriedu – medus garšo,” tā Arnis, taču sākumā bijušas paniskas bailes no bitēm, tās arī dzēlušas, koduma vietas sapampušas, ar laiku gan izstrādājusies imunitāte. Skolas praksē domājis – nemūžam ar tām nenodarbosies, arī pedagogi neticēja, ka no viņa sanāks bitenieks. “Padomju saimniecībā “Zālīte” sastapos ar vecu bitenieku, kas no ulmaņlaikiem pasniedza stundas jaunajiem biškopjiem. Viņš mani ievadīja arodā, ierādīja, kas un kā darāms. Stāstīja pamatīgi un rādīja, ka pēc iespējas mazāk vajadzētu aizrauties ar ķīmiju, jāizmanto tikai dabīgie līdzekļi, jādomā par vidi un savu organismu. Es to iegaumēju un izmantoju darbā. Labs skolotājs māk iztaisīt biškopi arī no tāda, kam nav nekādas sajēgas,” uzsver pateicīgais aroda turpinātājs.
Pašlaik A.Meldera rūpju lokā ir 80 bišu saimes. Agrāk bijis vairāk, taču atzīst, ka jātur tik daudz, cik tiek pieprasīta biškopības produkcija.
Galvenokārt viņš strādā viens. Esot bijuši piedāvājumi skolot jaunos. Taču nevar iedomāties, vai tāds iesācējs maz spēj visu izdarīt, kā nākas. “Esmu prasīgs. Pie bitēm jauniņo nevar laist, fasēšana arī roku darbs, jālūkojas, lai kas neiebirst, jo visam jābūt tīram. Varu uzticēties tikai pats sev. Kvalitatīvs darbaspēks ir dārgs, kaut kādu – ne, labāk strādāju viens,” pārliecināts biškopis.
Stingra kontrole un augstvērtīgi izstrādājumi
Zemnieku saimniecībā “Bites” ražotā produkcija pieejama Zaļajos tirdziņos Berga bazārā Rīgā, vēl dažos galvaspilsētas veikaliņos, arī interneta, Mārtiņa Rītiņa restorānā “Vincents”, tiek pieņemti pasūtījumi arī no privātpersonām. Lielākoties biškopis dodas uz pasākumiem, ko organizē Latvijas Bioloģiskā lauksaimniecības apvienība, piedalās gadatirgos, izstādēs. Ražojot bioloģiskos produktus, process tiek stingri uzraudzīts – reizi gadā brauc sertifikācijas institūcija “Vides kvalitāte”, notiek kontrole, lai atjaunotu bioloģiskās lauksaimniecības sertifikātu, rūpīgi pārbauda, kur un kā atrodas bišu novietnes, grāmatvedību, vai ir atbilstošas fasēšanas telpas, veiktas analīzes. Savukārt pēc tam ierodas Pārtikas un veterinārais dienests, kas vēlreiz visu pārskata.
Kad mūsu valstī sāka pievērsties bioloģiskās produkcijas ražošanai, pamazām veidojās pieprasījums pēc šiem produktiem. Tagad Latvijā ar to nodarbojas daudz saimniecību. Veidojas zinoši pircēji, kas meklē un izvēlas labākos un kvalitatīvākos produktus. “Nav vairs tā kā agrāk, taču dzīvot var, cilvēki kļuvuši informētāki, daļa turīgāki, kundes kļūst vairāk, tāpēc nav pamata žēloties,” optimistiski secina Arnis.
“Nākotnē, šķiet, iespējama diezgan liela konkurence ar valstīm, kur biškopība vairāk atbalstīta, piemēram, Lietuvu. Tas, protams, ir pircēja gaumes jautājums, bet viņi medu tirgo krietni lētāk,” pateicoties Latvijas Bioloģiskās lauksaimniecības apvienības aktīvajai darbībai (bitenieks atzinīgi novērtē tās ieguldījumu, rakstot projektus, palīdzot bioloģiskajiem zemniekiem), Arnis vairākas reizes piedalījies izstādēs kaimiņvalstī un ar savu produkciju pārspējis lietuviešu biteniekus. Lai gan pārdevis dārgāk, vietējie iedzīvotāji labprātāk pirka Arņa piedāvāto un atzina, ka Latvijas medus ir citāds, garšīgāks. Varbūt tāpēc, ka mums vairāk mežu, vēsāks klimats. Pašlaik lietuviešu ražotais tiek plaši piedāvāts lielveikalos un citās tirdzniecības vietās, tomēr jāatzīst – Latvijā ievāktais medus ir vērtīgāks un aromātiskāks. “Ir cilvēki, kas izvēlas tikai viršu medu, tam ir neliels rūgtumiņš, to iespējams atdalīt no pārējā, jo “nesviežas”, lielākoties viss paliek rāmjos, tad izgriež šūnas, liek spiedē un izspiež medu,” amata prasmē dalās Arnis. Viņš vāc arī ziedputekšņus, propolisu, bišu maizi.
Pieredze – vērtīgs padomdevējs
A.Melderis teic: “Katram biteniekam ir savi darba paņēmieni, protams, vērtīgi uzklausīt pieredzējušus kolēģus, kas neslēpj amata gudrības. Esmu smēlies informāciju semināros, sarunās ar citiem biteniekiem, reizēm ko noderīgu izlasu. Uzskatu – tikai darot, var nonākt pie pareizajām atziņām.” Daudz ir uzrakstīts, izmēģināts, bet tas ne vienmēr noder. Pašam jādomā, kā ir labāk, atklāj Arnis. “Tāpat ar bišu šķirnēm, vieni slavē somu – itālietes, citi tās neatzīst, bet uzskata, ka vietējās rases, lai gan visniknākās, ir visproduktīvākās. Dravošana un uzskati katram ir savādāki,” pārliecināts bitenieks. A.Melderis gandarīts, ka pēdējos gados medus ražas ir lielas. Taču uztrauc bitenieki amatnieki, kas savas nezināšanas dēļ nereti lieto ķīmiskus bišu slimības apkarojošus preperātus, neievērojot nosacījumus. Tas var ļoti kaitēt. Tāpēc labi, ka bioloģiskajai produkcijai tik stingra kontrole.
Bitenieks katru gadu iegādājas kvalitatīvas bišu mātes no atbilstošām audzētavām, kur tiek izkopta rase vai atvestas ciltsmātes – labākās no labākajām –, jo tās ir izturīgas pret slimībām, ienesīgas, čaklas, miermīlīgas. “Tad ir ražība, un man patiess prieks strādāt,” teic A.Melderis. Vienīgi nākas cīnīties ar varroatozi (mazu vabolīti, kas dzīvo uz bitēm). Pret minēto kaiti ir preperāti, ko lieto bioloģiski, – skudrskābe, skābeņskābe un citi. Arnis ar tiem apstrādā rāmjus divreiz gadā – rudenī un pavasarī. Daudz laika atpūtai biteniekam nav arī tad, kad naskie kukainīši ieziemoti, – vēl joprojām tiek spiests viršu medus, jāremontē telpas, katru sestdienu jādodas uz tirgiem, jāfasē produkcija, jālīmē etiķetes, jāsagriež propoliss utt., turklāt viss ir roku darbs.
Taču iedzīvotāji viennozīmīgi atzīst, ka svētīgs ir darbs, ko īsteno bioloģiskās saimniecības, jo iespējams uzturā lietot vērtīgus, nekaitīgus produktus.
