Olaines pagastā iedzīvotāju galvenā nodarbošanās ir kokapstrāde. Ļaudis izstrādā mežu, ir vairāki gateri, darbojas dažas spēcīgas un nopietnas firmas.
Olaines pagastā iedzīvotāju galvenā nodarbošanās ir kokapstrāde. Ļaudis izstrādā mežu, ir vairāki gateri, darbojas dažas spēcīgas un nopietnas firmas. Priekšsēdētājs Aivars Pozņaks atzīst, ka Olaine nekad nebūs lauksaimniecības pagasts: «Reāli darbojas kādas sešas zemnieku saimniecības. Pārējās ražo produkciju tikai savām vajadzībām – naturālā saimniecība. Zemes mums ir neauglīgas, ražas nav lielas, tāpēc vienīgā alternatīva ar kaut kādiem ienākumiem ir kokapstrāde.»
Spēcīgākā kokapstrādes firma Olaines pagastā ir Latvijas – Turcijas kopuzņēmums «Tatkolat», kas strādāt sācis 1998. gadā. Uzņēmuma tehniskais direktors Māris Kirikovs skaidro, ka galvenais darbības virziens ir masīvkoka plātņu ražošana, bet pirms pusotra gada sākta arī mēbeļu ražošana. Produkcijas noiets pārsvarā tiek meklēts Eiropā. Tā tiek nodrošināts darbs ap 200 cilvēkiem no Olaines pagasta un pilsētas, kā arī no Jelgavas un Rīgas.
Kāpēc firma, kurai ar Olaini nav nekādas saistības, tomēr izlēma savu mājvietu rast pagastā?
Manuprāt, tas laiks, kad firmas par katru cenu vēlējās iegūt kantori Vecrīgā, ir garām. Tagad daudzi sapratuši, ka izdevīgāk ir savu ražotni veidot ārpus Rīgas. Ja firmas vadība tomēr izlemj rīkoties citādi, tad ir jābūt nopietnam pamatojumam. Telpu izmaksas Rīgā ir daudz augstākas, bet citi pakalpojumi – elektrība, tālrunis un tā tālāk –visā valstī maksā vienādi. Tāpēc neredzu iemeslu, kādēļ neizmantot pārējās Latvijas iespējas. Uzskatu, ka arī Jelgava nemaz nav tik tālu, tāpat Kurzemē šāda sistēma varētu attīstīties, grūtāk varētu būt Latgales pusē, bet gan jau ar laiku arī tur firmas izvēlēsies veidot savu ražotni. Tā rīkojāmies arī mēs. 1997. gadā šajā vietā bija veca un pamesta ferma – sabrukusi un neizmantojama. Turku investīcijas šo vietu pārvērta līdz nepazīšanai.
Produkciju realizējat Eiropā, bet kur ņemat kokmateriālus?
Ar to mūs nodrošina vietējie piegādātāji. Nesaku, ka tas simtprocentīgi ir Latvijas mežos audzēts koks. Ja piegādātājs var atrast kokmateriālu, kas nav Latvijā iegūts, bet apmierina mūsu prasības, tad problēmu nav. Pieļauju, ka dažs labs kubikmetrs kokmateriālu ienāk arī no Krievijas.
Pārsvarā ražošanā izmantojam priedes un bērzus, arī egles. Tas galvenokārt atkarīgs no tā, ko pieprasa Eiropas pasūtītājs.
Ražošanu aizsākāt ar masīvkoka paneļu gatavošanu?
Jā, tie ir paneļi, ko tālāk var izmantot mēbeļu ražošanai. Protams, iespējams izlietot arī citām vajadzībām. Mēbeles ražot sākām nedaudz vēlāk.
Kāda veida mēbeles jūs ražojat?
Domāju, ka mūsu mēbeles nevarētu nosaukt par birojam derīgām, drīzāk tās ir mājas mēbeles – skapji, plaukti, galdi, kumodes un citas lietas. Mēbeļu cehā gan nav ieguldītas tik lielas investīcijas, tāpēc joprojām par galveno uzskatām masīvkoka paneļu ražošanu.
Kādu redzat sava uzņēmuma nākotni?
Noteikti pilnveidosim ražotnes. Par jaunas produkcijas izlaišanu runāt vēl pāragri.
Kāda ir jūsu uzņēmuma saikne ar pašvaldību?
Ar pašvaldību mums ciešas saiknes nav. Vairāk iznāca sadarboties, kad sākām ražotni veidot. Pašvaldība bija pretimnākoša – visu dokumentāciju nokārtojām bez īpašiem starpgadījumiem. Bet var teikt, ka patlaban uzņēmums ir atsevišķa republika, kam ar pagasta Padomi ir koleģiālas attiecības.
Jūs pats esat rīdzinieks. Vai ir kādas atšķirības, strādājot galvaspilsētā un laukos?
Savulaik esmu strādājis Vecrīgā, un, izbaudot darba apstākļus pagastā, jāatzīst, ka nelabprāt mainītos atpakaļ. Vecrīgai ir divi ļoti lieli mīnusi – nav kur nolikt savu auto, kā arī trokšņaina un putekļaina vide. Dažkārt nav iespējams pat atvērt biroja logu, tas ir šausmīgi! Olainē tādu neērtību nav – daudz klusāka un mierīgāka vieta. Attālums no Rīgas centra ir tikai 25 kilometri. Ja vēl Ceļu policija posmā Olaine – Rīga nestrādātu tik cītīgi, tad varētu teikt, ka darbs pagastā ir īsta relaksācija no saspringtās Rīgas atmosfēras.
